Reiz dzīvojusi meita, kurai ļoti nepaticis, ka viņa ir sieviete. "Ak, cik labi būtu, ja es būtu vīrietis!" viņa vienmēr domājusi. Tad viņai iešāvušās labas domas galvā. Viņa uzvilkusi vīrieša drēbes un gājusi pasaulē kā vīrietis darbu meklēt. Tai izdevies pie kāda kunga salīgt par kučieri. Meita šo vietu labi izpildījusi un kungs ar savu kučieri bijis ļoti mierā. Tā meitai jaunajos apstākļos pagājuši laimīgi gads pēc gada, un ar katru gadu augusi arī kunga uzticība savam kučierim. Reiz kungs bijis nolēmis precēties. Arī brūte bijusi jau sadabūta, vajadzējis tikai to atvest no tālās vietas, kur viņa dzīvojusi kunga mājā, lai te nodzertu kāzas. Līgavas atvešanu kungs uzticējis kučierim vienam pašam. Kučieris sajūdzis labākos zirgus skaistakajā karietē un devies ceļā. Aizbraucis līgavas mājās, viņš sēdinājis līgavu karietē un vedis to savam kungam.

Meita, ilgus gadus kalpodama pie kunga, visus darbus gan izdarījusi kā vīrietis, tā kā neviens nezinājis, ka kunga uzticamais kučieris ir sievete, bet savā iekšējā dzīvē viņa tomēr bijusi tā, kas agrāk - tikai sieviete. Tādēļ arī ilgos gadus kopā dzīvodama, viņa savu kungu bijusi sirsnīgi iemīlējusi. Tagad, kad mīļotajam kungam vajadzējis vest līgavu, meita bijusi skumja un nospiesta. Tā viņa arī braukusi klusu, neviena vārda nepārmainīdanna ar vedamo līgavu. Kad braukuši gaŗām vecai sagruvušai mājai, līgava teikusi: "Kāpēc tu, kučier, sava kunga lielajā svētku dienā esi tik nerunīgs un nopietns?"

Kučieris atbildējis: "Jums gan tagad ir lieli prieki un laime, bet mana sirds ir kā sagruvusi ēka, jo es savam mīļam citu aizvedīšu."

"Ko tu, kučier, tā savādi runā?" brīnējusies līgava.

Uz to meita klusējusi, nekā neatbildējusi. Braucot gar vēja nolauztu egli, līgava atkal atkārtojusi iepriekšējo jautājumu. Kučieris atbildējis : "Jums gan tagad ir lieli prieki un laime, bet mana sirds ir kā vēja nolauzta egle, jo es savam mīļam citu aizvedīšu."

Līgava nobrīnējusies par kučieŗa savādo valodu. Braucot pār strauju upi, līgava atkārtojusi to pašu jautājumu, uz ko savādais kučieris atbildējis : "Jums gan tagad ir lieli prieki un laime, bet mana sirds ir kā tekoša upe, jo es savam mīļam citu aizvedīšu."

Līgava atkal jautājusi, kādēļ kučieris runā tādu savādu valodu. Kad meita līgavu bijusi savam kungam aizvedusi, tā atsacījusies no kučieŗa vietas. Kungs ļoti izbrīnējies par šādu meitas izturēšanos un bijis noskumis, ka zaudē savu uzticamo kučieri. Bet meita vairāk palikt negribējusi un saņēmusi pienācīgo algu, devusies ceļā. Nonākusi kādā krogā, viņa uzprasījusi krodziniekam atsevišķu istabu, jo gribot atpūsties pēc garā ceļa. Meita arvien uzstājusies kā vīrietis. Istabu dabūjusi, tā tur ieslēgusies un likusies gulēt.

Pa to laiku kunga kāzas ritējušas pilnā spēkā. Līgava savam jaunajam vīram stāstījuši ceļa piedzīvojumus, neaizmirsdama arī kučieŗa savādo runāšanu. To dzirdot, pēc visa piedzīvotā, kungs nopratis, ka viņa kučieris bijusi sieviete. Viņš tūlīt licis dzīties saviem ļaudim meitai pakaļ. Nonākuši krogā, kur viņa bijusi apmetusies, ļaudis jautājuši, vai te kāds nav bijis. Krodzinieks atbildējis, kā kāds vīrietis te noņēmis atsevišķu istabu, lai atpūstos pēc gaŗā ceļa. Ļaudis tūlīt uzlauzuši istabas durvis.

Istabā gultā kāds gulējis, ko visi pazinuši par kunga kučieri. Tikai noslīdējusī sega bijusi atsegusi sievietes krūtis, kas rādījis, ka kunga ilggadīgais kučieris ir bijusi sieviete. Ļaudis aizveduši meitu kungam. Kungs ļoti priecājies, redzot atkal savu kučieri, ko tas vienmēr turējis par vīrieti. Meklēdams sev līgavu, kungs reiz uz meitu bijis arī teicis: "Ja tu būtu sieviete, es tevi precētu!"

Kungs jautājis saviem kāzu viesiem: "Pasakat man, kāda atslēga ir labāka: vecā vai jaunā pirktā?"

Visi izteikuši domas, ka vecā atslēga labāka, jo tā lietojot ir iedilusi un tādēļ viegli slēdz, kurpretim jaunā atslēga, būdama neiedeldēta, tik labi neslēdzas."

Tādā gadījumā," teicis kungs, "es pārtraucu kāzas ar savu līgavu un precu šo vecveco draugu, kas tik ilgi karsti mani mīlējusi."

Tā kungs apprecējis savu bijušo kučieri un abi dzīvojuši laimīgi.