Vīnā valstī beja skaista muiža. Tamā muižā dzeivuoja boguots muižinīks ar sovu dālu. Un tamā pot muižā dzeivuoja arī nabadzīga vecīte ar sovu meitu Lidu. Vecīte beja muižā par zūsu gaņu, un abas ar savu meitu izpildēja zūsu gaņas omotu. Boguotajam muižinīkam beja jauns un skaists dāls. Šam jaunajam muižinīkam ļūti patykuse zūsu gaņas meita. Jaunais muižinīks sadūmuojis Lidu apprecēt, un lyudzēs sova tāva, lai atļaun jam precētīs ar Lidu. Šitū izdzierdis vacais muižinīks uz sova dāla ļūti aizzadusmuojuos un cīši sabuore jū, sacīdams: "Dāls, kaidu tu muļķību izdūmuoji, precētīs ar nabodzīgas zūsu gaņas meitu."

Tad lai izškiert sovu dālu ar Lidu, vacais muižinīks nūpierka tuoļi nu dzimtines jaunu muižu, uz kurīni nūsyutēja dzeivuot sovu dālu. Jaunais muižinīks, radzādams taidu liktiņi, kad ar Lidu byus juošķiras, nūguoja da Lidai atsasveicynuot! Atsasveicynuodams ar sovu meiļuokū, jaunais muižinīks pašķiņkuoja jai zalta kēdi, sacīdams : "Es jyusu myužam naaizmiersšu, un nikuo vairuok namīļuošu. Jo es apsaprecēšu ar cytu, tad tev paziņuos šite kēde, kuru es tev tagad šķinkuoju. Tad kēde tamā breidī, kad es lauluošūs, puortryuks."

Nūguojis jaunais muižinīks uz jaunū muižu, īsuoka tur dzeivuot. Pajēme sev kolpus, kučerus, pīpierka skaistu zyrgu, un ik dīnas vyzynuojuos. Vacais muižinīks, palicis sovas dzimtines muižā, dzeivuoja laimīgi. Dreiži pēc dāla aizbraukšonas padzyna zūsu gaņu ar juos meitu. Lida ar sovu vacū muoti dzeivuoja tagad ļūti bēdīgi. Par nazcik laika Lida izzynuojusi. kur dzeivoj jaunais muižinīks, laidēs ceļā uz tū muižu. Daguojuse, Lida tur muižas tyvumā, nūpierka veirīša drēbes un apsagērba, lai juos nikas napazeitu,

Īejūt muižā, Lida tyuleņ pazina sovu meiļuokū, bet muižinīks napazyna juos. Muižinīks vaicuoja: "Uz kurīni ejot?"

"Cīnigais lelskungs," Lida atbildēja. "Es eju pa pasauli sev dorbu maklātu."

Muižinīks sacēja: "Par nedēļu es atlaisšu vīnu kučeri un tev dūšu kučera omotu."

Tad muižinīks īvede Lidu muižā un paruodēja dzeivūkli kur dzeivuot. Itei Lida dzeivuoja ilgu laiku pi muižinīka un jis izdzierda nu kolpim, kad kučers nazyn vai naasūt sīvīte veirīša drēbēs, bet muižinīks tam naticēja. Vīnu reizi muižinīks teica sovam kučeram, lai sajyudz puori zyrgu, šis braukšūt svotūs. Lida, šitū izdzierduse, cīši nūskuma, bet šai tai apsamīrinuoja un laidēs ar muižinīku ceļā. Muižinīks nūbrauce un nūrunuoja ar vīnu jaunu meitu da laulībai.

Atguoja tei dīna, kad Lidai beja juovad sovs kungs uz baznīcu lauluotūs. Laižūtīs ceļā, Lida pajēme leidza sovu kēdi, lai izzynuot, vai nūtiks tai kai ogruok beja sacīts. Tamā breidī, kad nūtyka laulība. Lida īraudzīja, ka kēde ira puortryukuse. Sasalauluojīs, muižinīks ar sovu leigovu laidēs ceļā da muojom nūdzart kuozu. Kučers tik beja nūskumis, kaut gon vysim kuozas ira prīcīgas. Lida nūguojuse uz sodu, puorbeja tur tik ilgi, koleidz muižinīka muojuos visi suoka breinuotīs. Pēc vakariņom muižinīks īraudzīja, ka kučera vys nav, nūguoja pats uz sodu da kučeram. Muižinīks, īguojs duorzā, pats īraudzēja uz Lidas rūkos kēdi un pazyna, ka tei kēde patīši ira, kuru jis pats beja Lidai atduovinuojis. Tad jis teica, uz Lidu: "Vai tu naesi Lida, kuru es mīļuoju sovā dzimtenē?"

"Nuja!" atbildēja Lida. "Es asmu Lida."

Tad muižinīks nūvede Lidu uz sovu pili, lyka jū apgērbt vysu skaistuokuos sīvīšu drēbēs un pats izguoja da kuozu draudzei un teica: "Gūduotā kuozu draudze! Munai muojai beja pazuduse atslāga un es nupierku jaunu, bet tagad atrodu vacū atslāgu. Pasokat, kura atsluoga ira lobuoka?"

Vysi vīsi atbildēja kai vīnā bolsā: "Vacuo atslāga!"

Tad muižinīks aizguoja par laiku atguoja ar Lidu zam rūkas un teica: "Tagad, muni draugi, jyus redzat, šei ir muna vacuo atslāga!"

Tad vysi steidzīgi apsagērba, atsasveicynuoja ar muižinīku, pajēme ar sevim sovu jaunivi un laidēs prūjom uz sovom muojom. Bet Lida ar sovu muižinīku palyka muojā un dzeivuoja laimīgi.