5. A. 425. C. 884. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģu Pogās. LP, V, 97, 1.

Kādam bagātam tirgotājam trīs meitas : divas daiļas, bet trešā, jaunākā, vēl jo daiļa. Reiz tēvs, Rīgā braukdams, apvaicājies meitām: "Nu, bērni, ko labu pārvedīšu jums?"

"Vai! tēt, pārvediet man šoreiz zīžu svārkus!" vecākā kaulējas. Vidējā atkal: "Vai! tēt, pārvediet man zīšu sagšu!"

Turpretim jaunākā atmet ar roku: ko pārvedīšot, pārvedīšot - viņai viena maksa. Ja cita neesot, lai pārvedot to, ko ceļā atronot.

Labi. Rīgā tēvs nopērk vienai svārkus, otrai sagšu; bet trešai pielūkos ceļā ko saraudzīt. Tomēr vai nu ceļmalās katrreiz derīgas lietas mētāsies? Tā arī tēvam - jau turpat māju ežas vēl tukšā; tikai zaltis pašu brīdi velkas vezumam secen.

Ko vairāk - vāc to pašu ratos. Pie vārtiem meitas jau pretim. Bet vecajam šoreiz kauns gandrīz pārvedumu rādīt: divām gan būtu, trešai turpretim ne labas blēņas taču. Te pašu laiku zaltis izsprūk no ratiem un veiklā žiglumā aptinas trīs kārtām jaunākai meitai ap kaklu. Tēvs domā: "Nožņaugs man bērnu!" un grib jau nelieti gūstīt; bet šī nesūkstas neko: "Lai, lai! ko raustīt tik daiļu lopiņu, lai paspiguļo kaklam par greznumu - gan atritināsies pats!"

Un meita sanēsāja trīs apaļus gadus valkājamo slogu. Pirmo gadu zaltim nokrita aste un paliek par bizi; otru gadu nokrita viduklis un paliek par medinieku suni. Jaunākā meita iesauca suni par Plusku un turēja labi. Trešo gadu, tad zaltim nokrita galva un, re: no galvas izkūņojās stalts princis zeltā, sudrabā, un saka: "Tu, meitiņ, dvēsele, biji tik pacietīga, tādēļ būsi mana līgava. Tu nekurnēji, tādēļ še gredzens pirkstā, valkā, kamēr atjāšu tev pakaļ. Toreiz mātes māte -- ragana tāda! - man uzbūra zalša augumu, jo neapņēmu to ķēniņa meitu, ko šī cerēja uztiept. Tencinu tev, ka zalti valkādama, izglābi mani. Paturi Plusku pie sevis; tas palīdzēs manu gredzenu tavā pirkstā sargāt; ir zalša bizi pielūko labi un gaidi, kamēr tēvam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt."

To sacījis, ķēniņa dēls aizsteidzās ; bet šī ātrumā ne atjēgties, kādā necerētā laimē šodien iedzīvojusies.

Bet tēva pilī princim atkal nošāvās greizi: mātes māte, tikko šo ieraudzījusi pils pagalmā, tūliņ uzbur otrreiz nelaimi: princis ne par ko un ne par ko nevar vairs atcerēties, ko nācis, kur bijis. Un nevien to : vēl nabadziņam tās domas vien galvā, ka visnotaļ jāprecot kaimiņa ķēniņa meita, tā pati, ko pirmo reizi atraidījis. Princis apmulsumā ieiet pie tēva, lūgšus lūgdams, lai darinot kāzas, precēšot to un to princesi. Tēvs vaicā: "Kur tad biji tos gadus?"

"Biju kur nekur - kas, jupis, visu atmin."

Tēvs domā: "Sazini Dievs, kur tāds pasaulē blandījies; lai arī precas, varbūt tad pāries jaunības trakumi."

Labi, šis nejēgdams apprec uzburto ķēniņa meitu un dzīvo kā pa miglu.

Bet gredzena valkātāja nevar un nevar savu brūtgānu sagaidīt: sāk jau bēdāties. Pluska atkal mierina: "Nebēdājies vis, man labs padoms prātā. Rītu tavs brūtgāns būs medībās tanī un tanī mežā. Apģērbies par vīrieti, medinieku drēbēs, un iesim talkā."

Labi. Aiziet tur: vai medinieki nevarot viņus abus talkā ņemt?

"Kalab ne?" princis atbild.

Nu medī, lai klimst. Vakarā citiem mediniekiem putnu tāds mazumiņš; jaunajam mediniekam ar Plusku vesels lēvenis, nezin, kur likt. Princis, zināms, brīnum cildina šos abus tamdēļ; bet citiem mediniekiem tas skauž: "Tāds pasaules gājējs ar savu Plusku te klaidās citiem pa kājām, nevarēja krupt kādā elles aizkrāsnī!"

Un ko tādi vēl nedara? Sāk tikai princim ieblādēt: lai darot, ko gribot - jaunais medinieks neesot ticams cilvēks. Vienkārt, viņš neizliekoties nemaz pēc vīrišķa; otrkārt, kādēļ kautrējoties sacīt, no kurienes nācis. Princis domā: "Ko var zināt? Varbūt nav arī vīrišķis - jāmēģina izdibināt."

Un nu norunā tā : vakariņas ēzdami, došot arī jaunajam mediniekam stipru dzērienu; ja nedzeršot, tad viņš tiešām būšot sievietis. Bet Pluska jau laiku jo laiku pačukst jaunajam mediniekam visu, ko šie norunājuši; lai tādēļ dzerdama pievelkot krekla piedurkni lūpām tuvāk un aizlejot dzērienus piedurknē, tad neieskurbšot. Jā, pareizi: dzeŗ kad tu atstieptos - jaunais medinieks ne jutin nejūt. Šķiroties princis nodusmojas: "Ko te blēņojaties! kuŗa sieviete tāds tempējs?"

Bet šie vēl ierunā, lai citrīt pakaisot namā zirņus un lai saucot jauno medinieku laukā; pār zirņiem kāpdams, tas pakritīšot un, ja iekliegšoties smalkā balsī, tad būšot un būšot sievietis. Labi raudzīs vēl tā. Bet Pluska pamāca, lai tam tīšām labi rupji iekliedzoties. No rīta, kā nu klups - šī labi rupjā balsī: "Kad tevi vilks parautu, ar visiem zirņiem!"

Princis to dzird un nu nemaz vairs neklausās, ko šie tur tergavo; bet medinieki tikmēr, tikmēr plijas, kā rūktas nāves virsū, kamēr ierunā vēl trešo reizi paķircināt: pirtī būšot visus kopā sūtīt. Bet Pluska iečukst: "Nebaidies nemaz no saviem skauģiem! Līdz ko būsit pirtsnamiņā, es ielēkšu pa lodziņu balta zaķa izskatā. Tie, zināms, ķers balto zaķi rokā, tamēr pasteidzies nopērties un teci pie prinča, gan tad redzēsi, kas tāļāk!"

Labi. Līdz nu medinieki pirtsnamiņā, te līpiņš, baltais zaķis, bridauc! pa logu iekšā. Šie tūliņ: ,;Līpiņš, līpiņš - ķer, ķer!" un visi pakaļ!

Un, kamēr tie tur elsdami zaķi ķersta, jaunais medinieks sen nomazgājies un prom pie prinča. Bet princis patlaban nāk itin dusmīgs, pavisam sapīcis pretim, rādīdams sarkanu plaukstu: "Redz, redz, ko tavs Pluska izdarījis. Pārkoda man roku un aizskrēja par līpiņu ķēmodamies."

"Vai! kāds negants aplamnieks!" šī nožēlo un tūliņ izrauj no kabatas to pašu zalša bizi pušumu pārsiet. Bet tai pašā acumirklī bize aptura asinis un princim nozūd burvības spēks, jo nelāgās asinis, visas sasūkušās bizē. Vēl ierauga arī savu gredzenu valkātājai pirkstā un nu pazīst, nu atminas visu. Arī Pluska atskrien itin priecīgs: "Re, kā izkodu burvības spēku, re, re, re!"

Tagad princis ieved līgavu tēvam rādīt un prasa tā: "Tēt, man nozuda viņreiz atslēga - liku jaunu kaldināt; tagad zudušo atradu, kuŗu lietāšu?"

"Pirmo, pirmo, dēls! - tā vairāk aprasta!"

"Labi - tad prom uzspiesto ķēniņa meitu; ače. ar šo līgavu dzīvošu laimīgs!"