Tuoļi nu myusu vīnā kēnestī dzeivuoja vīns kēneņč. Itys kēneņč sadūmuoja ženētīs, ilgi jis meklēja sev jaunivis, bet nikai dēļ sovys sirdis navarēja atrast. Vīnu reizi kēneņč nūbraucja uz medeibys, un īraudzēja uz teiruma ganeiti, kuŗa dzonuoja lūpus. Itei ganeitja beja meita vīna bedna zemnīka. Meita itei beja cīši skaista: juos skaistumu navarēja ni ar spolvu pīraksteit, ni posokā rozstuosteit, a ūtrys taidys nikur pasaulī nabeja. Dabraucja kēneņč pi ituos meitys,- apstuoja un runoj: "Vasala, skaistuo meitiņa!"

"Vasals kēneņč!" atbildēja meita.

"Kaids tovs tāvs?"

"Muns tāvs bednais zemnīks, kurijis natuoļi nu šanins dzeivoj."

Kēneņč pavaicuoja nu meitys vuordu juos tāva, un nūbraucja pa sovu ceļi tuoļuok. Napuorguoja dīnys treis, atbrauc kēneņč uz tū cīmu, kur dzeivoj ituos skaistuos meitys tāvs. Kēneņč īguoja zemnīka ustobā un nūzavasoluoja: "Vasals, lobs cylvāks!"

"Vasals kēneņč!" atbildēja zemnīks.

Kēneņč suoka runuot: "Es atbraucu pi tevis praseit, kab tu man atdūtu par sīvu sovu meitu."

Zemnīks kēneņam atbildēja: "Jiusu vaļa!"

"A tu gribi īt pi manis?" vaicoj kēneņč nu meitys.

"Jā!" atbildēja meita.

"Es tevi jemšu par sīvu, bet tu mani klausi, kū es tev pasceišu. Noklauseisi - muns zūbyns, tova golva nu placu."

"Labi, es klauseišu!"

Kēneņč izdevja pavēli pa vysim kēnestim, ka pi juo uz taidys dīnys byus kuozys. Atīt tei dīna, pībraucja pi kēneņa daudz gostu. Kēneņč atvedja sovu jaunivi cīma dŗābūs un ruoda sovim gostim, vaicuodams: "Nu, kai jiusim pateik muna jaunivja?

Vysi gosti atbilda jam: "Ka jums pateik, mums ar pateik."

Tūlaik kēneņč lyka, kab juo jaunivja apsavylktu kēneniņis dŗābūs. Jaunivja apsavylka un jī nūbraucja lauluotūs uz bazneicu. Pēc kuozu kēneņč suoka dzeivuot ar sovu sīvu un vīns ūtru mīļuot un žāluot. Par kaidu godu kēneņa sīvai dzyma dāls. Kēneņč runoj uz sovu sīvu;: "Dzymušais dāls na ir skaists puika, jū vajag nūgubeit; a to cyti kēneņi nu cytu kēnestju smīsīs nu myusu dāla, ka dāls myusu izguoja nu zemnīka morda."

Sīva soka uz kēneņi: "Kai tu gribi, tai dori; es nikuo navaru tev pretim runuot!"

Kēneņč pajāmja sovu dālu, runuodams uz sīvu, ka jis jū nūgubeis, bet kēneņč sovu dālu nagubēja, a atdevja audzeit, kab sīva nozynuotu, sovai muosai. Tai puorgoja vēl gods laika, kēneniņa radēja meitu. Ķēneņč otkon soka uz sovu sīvu: "Meita ir naskaista, jū ar vajag nūgubēt, par tū, ka vysi kēneņi nu manis smīsīs, ka pi manis ir meita nu zemnīka morda."

Sīva jam otkon atbilda: "Tova vaļa, kū tu gribi, tū dori."

Kēneņč pajāmja itū meitini un taipat nūnesja uz sovu muosu un atdevja muosai, kab jei ar itū meitini audzeitu da laika, koleidz jei izaugs lela. Tai puorguoja daudz godu, kēniņa dāls un meita izauga leli. Dāls šmuks puika, a meita vēl skaistuoka, ka taidys meitys navar pasaulī atrast.

Vīnu reizi kēneņč sasaucja vysus sovus kolpus un soka uz sovu sīvu, ka jis nagrib ar jū dzeivuot. "Tu esi zemnīka meita, a es asmu kēneņč. Vilc nu mugorys kēnenītis drābis, vilc sovus zemnīka drābis un ej dzeivuotu uz sovu cīmu da sova tāva."

Napascēja kēneņa sīva ni vuorda pretim, pajāmja nūvylka kēneņa dŗābus un apvylka sovus dŗābus, kuŗi beja jai nu sova tāva īdūty, un nūguoja dzeivuot uz cīmu da sovā vacā tāva un suoka otkon staiguot gonūs.

Kēneņč sadūmuoja uz ūtrys ženētīs, izdevja pavēli pa vysu kēnesti, ka uz taidys dīnys byus kuozys, un taipat pasaucja nu cīma sovu sīvu un pascēja jai, kab jei vysu labi sataiseitu muojuos, runuodams: "Tiuleņ atvesšu jaunu sīvu."

Sīva vysu sataisēja, stuov un gaida. Atvad kēneņč jaunivi, pēc juo atbraucja daudz gostu un sādās vysi pi golda. Kēneņč vaicoj sovai sīvai: "Nu, sīva, kai loba muna jaunive?"

"Ka dēļ tevis loba, tod ir dēļ manis vēļ lobuoka."

Tūlaik kēneņš pascēja sovai sīvai: "Ej un apvilc kēneniņis dŗābus un sēstīs ar manim pi vīna golda. Tu beji un byusi par munu sīvu, a itei jaunivja ir tova meita, a itys jaunais puiss ir tovs dāls.

Nu tuolaika kēneņč suoka dzeivuot ar sovu sīvu un puorstuoja jū muonēt, un da pošis nuovis jai vīrēja un jū mīļuoja.