Reiz dzīvoja maza meitene, kuŗai tēvs un māte bija nomiruši; tā bija lielā trūkumā, viņai nebija ne istabiņas, kur dzīvot, ne gultiņas, kur atgulties; tikai drēbītes, kas mugurā, un sausas maizes gabaliņš rokā, ko kāds žēlsirdīgs cilvēks tai bija iedevis. Bet viņa bija godīga un dievbijīga. Tā no visiem cilvēkiem aizmirsta un atstāta, paļāvās uz Dievu, un tad aizgāja uz lauku. Tur viņai nabags vīrs nāca pretī un lūdzās: "Dod man drusciņ ko ēst, es gauži esmu izsalcis!"

Meitene atdeva visu savu maizes gabaliņu, sacīdama: "Dievs lai tevi svēti!"

Tālāk ejot viņa satikās ar mazu bērnu; tas raudādams sacīja: "Ak, kā man galva salst, dod man ar ko apsegties!" Meitene noņēma savu lakatiņu no galvas un atdeva; tam.. Kad šī kādu gabalu bija pagājusi, tad otrs bērns nāca pretī, kam tikai krekls bija mugurā, kādēļ dikti sala; šim tā iedeva savus vamzīšus (jakiņu). Vēl tālāku pagājušai, trešais bērns lūdzas pēc viņas brunčiem, kam šī atkal tos atstāja,"

Pēdīgi tā danāca pie liela meža, un tur jau krēsla metās. Tad šai vēl viens bērns nāca preti un lūdzās pēc krekla. Tā domāja: "Tagad ir tumša nakts, kur neviens neredz, tāpēc arī bez krekla var iztikt."

Šī novilka savu krekliņu un atdeva arī to. Nu viņa stāvēja kaila plika; uz reizu zvaigznes sāka birt no debesīm, kas beidzot par spožiem rubuļiem palika. Un lai gan šī savu krekliņu bija atdevusi, tomēr viņai tagad itin smalks un jauns krekls bija mugurā; tur nu viņa spožos rubuļus ielasīja un bija ļoti bagāta visu savu mūžu.

P i e z ī m e. Šo pasaku ir norakstījis Alfreds un ievietojis savās "Pasakās", no turienes to izjēmis arī A. Lerchis-Puškaitis savu pasaku VII. daļas otrā pusē. P. Š.