Vienam tēvam bija trīs dēli. Jaunāko dēlu sauca par Dzenīti. Dzenītis aizgāja no mājas pasauli skatīties. Tēvs mājā palika arvien vecāks un nevarīgāks un norakstīja visu savu mantu abiem vecākajiem dēliem, bet Dzenītim neatstāja nekā. Kad nu arī Dzenītis pārnāca mājā, tad tēvs no savas slimības gultas viņu vēl uzrunāja: "Mīļo Dzenīt, es tev it nekā neatstaju no savas mantas, bet varu! tev dot tikai savu tēva svētību un vienu pāru dūraiņu cimdu."

"Mīļo tētiņ, dod man tikai savu svētību, es būšu ar to mierā un dūŗainie cimdi arī man labi noderēs."

Tēvs nomira, vecākie dēli saņēma viņa mantu, bet Dzenīti aizdzina projām. Tas nu aizgāja pasaulē darbu meklēt un reiz vēlā vakarā nonāca pie kādas pils vārtiem. Ķēniņa kalpi atraduši Dzenīti pie vārtiem un veduši to pie ķēniņa. Ķēniņš prasa: ,;Ko tu te meklē?"

"Es meklēju darbu."

Turpat sēdējusi arī ķēniņa meita, ēdusi ķiršus, bet kauliņus metusi zemē. Dzenītis to ieraudzījis un teicis: "Princesīt, tas nav labi, ka tu kauliņus met uz grīdas!"

Princese palikusi dusmīga un teikusi: "Kas tev tur par daļu?" Ķēniņš prasījis atnācējam: "Nu, ko tu māki strādāt?"

"Visu ko! Es varu nošaut pat ķiršu kauliņu princesei no plaukstas."

"Labi, nošauj ar!"

Dzenītis arī nošāvis kauliņu, kā bija solījies. Ienācis princeses mīļais kaķītis un Dzenītis tam nošāvis vienu spalviņu no astes galiņa.

"Jā, tu esi labs mednieks, bet vai tu vari iztikt bez miega?" "Jā, es varu iztikt bez miega."

"Labi, es tev došu šonakt vaktēt savu kroni un pulksteni; bet ja tu to nenovaktēsi, tad tev būs liels sods."

Vakarā ēdot, ķēniņš iedod Dzenītim miega zāles un liek tam vaktēt. Dzenītis sargā, sargā, bet nupat sāk nākt miegs un aizmieg. No rīta nāk ķēniņš un prasa: "Dzenīt, cik pulkstens?"

Dzenītis uztrūkstas no miega, skatās visapkārt, bet vairs nav pulksteņa. Nobijies, viņš atbild: "Nav man vairs pulksteņa. To kaut kas ir nozadzis."

"Tad jau tu esi gulējis?"

Pa to laiku ieskrien ķēniņa meita, kurai ir Dzenīša žēl, un saka: "Nē, nē, Dzenītis nav gulējis. Viņš visu laiku bija nomodā." "Ko nu tu stāsti niekus," iesaucās Dzenītis. "Es gulēju gan!"

"Nu tad es redzu, ka tu nemelo. Tu esi goda vīrs. Man tādi cilvēki patīk. Še jem manu meitu par sievu. Es jums dodu savu tēva svētību. Es sarīkošu lielas kāzas, kuŗas dzersim trīs dienas un trīs naktis."