Vacūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns cīši boguots kēniņš. Itū kēniņi ļaudis namīļuoja. Tymā pat pusī dzeivuoja vīns puiss, vuords juo beja Juonīts. Itū Juoni ari vysi cīši neļubēja. Vīnu reizi dusmīgi ļaudis danesja kēniņam par Juoni, ka jis gryb nūsyst kēniņi. Kēniņš kod itū dabuoj,a zynuot, sadusmuojās un teica, lai Juons nuok pi juo tyuleņ. Juons atnuoca pi kēniņa, kēniņš suoka jautuot, voi tys taišnība, kū ļaudis runoj par jū. Juons atbildēja: "Nā, es nakuo nadūmuoju dareit ar jums, tikai teicu, ka myusu kēniņš nav tyk lobs un ir sirdīgs."

Rozzadusmuojās kēniņš uz Juoņa un lyka kolpim dasist Juoni ar noglym pi kūka krysta. Juons teica: "Es nasabeistuos nuovi, tik vīnu prosu nu Jums: palaidit mani uz sātu atvadītīs nu sovim radinīkim. Tai kai es pēc trim dīnom atnuokšu, uz sovas vītas pagaidams es atstuošu sovu draugu Andrivu. Jo es naatīšu par trim dīnom, tūreiz pīsysts byus muns Andrivs."

Kēniņš, dūmuodams na ilgi, lyka kolpim tiuleņ pasaukt vīnu vecini, kuŗa beja rogona. Kolpi atvedja tū rogonu un jei suoka mest kartus un vysu par dusmim pīrunuoja uz navaineiga Juoņa, un tai pat pascēja, ka Juoni vajag pīsist pī krysta, un naticāt jam, ka jis īs atvadītīs nu sovim radinīkim. Kod rogona itū runuoja kēneņam, vīna peļe daskrēja pi Juoņa un soka jam: "Nazabeistīs, es tev paleidzeišu:" "'

Juons suoka rauduot, ka ļauds jam nagrib paleidzeit, bet peļe tai apsūlējās jam dūt sovu paleigu. Kēniņš ilgi dūmuoja un pascēja: "Labi, Juons! Ej uz sātu atvadītīs nu sovim draugim, bet uz sovys vītys pamet sovu draugu Andrivu. Ka tu par treis dīnys naatīsi, draugs tovs Andrivs uz tovys vītys byus pīsists pi krysta."

"Labi!" pascēja Juons un dreižuok nūskrēja uz sovu sātu. Napuorguoja div dīnys, atskrīn pi Juoņa peļe un soka: "Mīļais Juon, ej dreižuok pi kēneņa, ratovoj sovu draugu! Jū šudin losuos pīsist pi krysta."

Nūsabeida Juons un dreižuok nūskrēja ratovuot sovu draugu. Daskrēja jis pi kēneņa pils - vērās, ka Andrivs jau pīsysts pi krysta. Jis ar lelu žālumu klīgdams daskrēja pi tuo krysta un lykuos bez vysaidys nūmaņis uz zemis. Par kaidu mozu straci puorzamyuda un verās: juo draugs Andrivs staigoj dzeivs, a pats kēneņš pīsysts pi krysta, a vacuo rogona, sarausteita uz pusim, guļ zam krysta. Kas Andrivu nu ituos nuovis ratovuoja, vēl da šam laikam nikas nikuo nazyna.