Karalim bija dēls vārdā Gvida. Karalis gribēja viņu apprecināt un ieteica tam ņemt vienu jeb otru karaļmeitu, bet viņš nebija pierunājams.

"Es vēlos sev par sievu pagānu meiteni," teica dēls.

Tēvs viņam atbildēja: "Kā tad tu ar viņu apprecēsies; jo viņa taču tic citam dievam?"

Beidzot viņš tomēr apmierinājās un aizbrauca meklēt dēlam pagānieti. Iebraucis pie kādas pagānietes, viņš atrada tur jau sešus preciniekus priekšā. Viņam sacīja, ka esot jānāk pašam Gvidam. Atbrauca Gvida. Citi precinieki viņam sacīja, ka cīņā jāizšķirot, kuŗam no viņiem piederēšot karaliene.

"Esmu ar mieru," - teica Gvida, "bet papriekšu nolīgsim ar rakstu, lai vēlāku neviens netiktu apvainots par notikušo: ja arī bojā iesim kā lopiņi."

Iesākās cīņa, kuŗā Gvida visus sešus nosita. Tagad man pieder karaliene," viņš iesaucās. Viņam; to arī atdeva un iedeva līdza elkus, kuŗus karaliene vēlējās pielūgt.

"Nepielūdz elkus!" teica Gvida: "Mums ir Dievs un viņa Māte vissvētākā Mārija."

Gvida viņu iemācīja lūgties un tie pāra gadu dzīvoja laimīgi. Bet kādu reizi Gvida, izgājis laukā, izdzirda no augšas balsi : "Esi paņēmis sev sievu pagānieti, pasargā tagad mani no viņiem!"

Paskatījies uz augšu, Gvida nekā neredzēja. Atkal dzird balsi: "Gvida, sargā mani no pagāniem!"

Apskatījies apkārt, atkal nekā neredzēja. Trešo reizi viņš izdzirda atkal tos pašus vārdus un mākoņos ieraudzīja Kristu. - "Gvida, sargā mani no pagāniem!"

"Kur viņi ir?" jautāja Gvida.

"Jeruzalemē mani vajā pagāni : tie ienāk baznīcā paspēlēties, izdzen viņus no mana nama!"

Gvida aizgāja un acumirklī atradās Jeruzalemē. Iegājis baz nīcā, viņš jautā pagāniem: "Vai ticat Dievam un Dieva Mātei?"

"Mums pašiem ir savi dievi," tie atbild.

Gvida iesāka dzīt viņus no baznīcas ārā. Viņš apsita un atstāja dzīvus tikai tos, kas krita ceļos un pielūdza patieso Dievu. Bet cīņas laikā viņš bija zaudējis spēkus un palicis vājš un vecs, un mati viņam bija palikuši balti. Pēc cīņas viņš gribēja griezties atpakaļ pie sievas un aizgāja. Ceļā sastop Syltanu, kas viņam jautā: "Kurp iedams, Gvida?"

"Eju uz māju, bet kas tad tu esi?"

"Jauns būdams dienēju karalim, bet kad paliku vecāks, viņam radās cits kaŗa vadonis vārdā Kartauzis, ar septiņiem dēliem, kas stājās manā vietā, mani padzīdams."

Gvida lūdz Syltanu, lai tas viņam paieskātu galvu, piebilzdams, ka viņam galva sāpot.

Syltans viņam paklausīja. Gvida nolika galvu uz Syltana ceļiem un aizmiga. Miega laikā no Gvidas mutes izlīda balts, liels spieķis un pakārās ne visai augstu gaisā.

Kad Gvida bija uzmodies, Syltans viņam jautāja: "Ko tu nosapņoji?"

"Nekā," viņš atbild.

"Bet es redzēju baltu spieķi, kas izlīda no tavām lūpām un kalniņā pakārās."

"Parādi man to!"

Syltans ieteica viņam uzkāpt kalnā. Gvida viņam paklausīja, un spieķis nolaidās zemē. Gvida to paņēma un ielika kulē. Beidzot Gvida teica Syltanam: "Paliec tagad šeit, bet es sūtīšu tev pakaļ un tu atkal tapsi par kaŗa vadoni kā agrāk un tu paliksi līdz nāvei savā iepriekšējā vietā."

Gvida atnāk pie karaļa: "Kas tu esi?", karalis jautā.

"Droši vien par mani jau būsi dzirdējis : esmu tas, kas izdzina pagānus no Jeruzalemes."

"Paliec pie manis par kaŗa vadoņi!"

"Nevaru: man pašam ir valsts un sieva; bet sakat, kāpēc jūs padzināt savu krietno kaŗa vadoņi?"

"Viņš palika vecs, bet Kartauzis labs kaŗa vadonis un stājās viņa vietā ar septiņiem dēliem."

"Aiciniet Syltanu atpakaļ; viņam piemīt Dieva palīdzība." Šos vārdus izdzirdis, Kartauzis sadusmojās. Kad par nakti karalis pavēlēja, lai Gvidam uztaisītu pie loga zīda gultu, Kartauzis, vēl vairāk saskaitās un teica saviem dēliem: "Mums šis Gvida ir jānogalina, bet karalim teiksim, ja viņš jautātu, ka viņš izbēdzis."

Pieslējuši pie loga trepes, viņi izņēma logu, un Gvidu ar visu gultu iemeta jūŗā.

Karalim bija trīs zvejnieki, kas gādāja viņam par zivim pusdienās. Zvejnieki iebrauca jūŗā un ieraudzīja tur skaistu putnu.

Viņi dzinās tam pakaļ un piebrauca pie salas. Putns nu nozuda, bet tā vietā viņi ieraudzīja gultu ar cilvēku.

"Ja arī zivju mēs nesazvejosim, tad tomēr aizvedīsim karalim šo cilvēku, par ko viņš arī būs mierā."

Pa to laiku Kartauzis stāsta karalim: "Re, kur jūsu kareivji: naktī aizbēga ar visu gultu."

Te ierodas zvējnieki, atnes ar visu gultu Gvidu un saka: "Šoreiz, karali, mēs gan zivju nesazvejojām, bet atnesam jums cilvēku, kas gul zīda gultā. Mēs domājām, ka viņš ir putns, un skrējām tam pakaļ."

Karalis labi saprata, ka še Kartauža nedarbu upuris, sadusmojās par to, bet zvejniekiem apsolīja bagātas dāvanas. Kartauzis negrib padoties un uzaicina Gvidu cīnīties. Karalis viņam to atļauj, bet ieteic papriekšu paēst, lai rastos spēks. Pēc ēšanas karalis nozīmē trīs stundas laika, pēc kuŗa cīņa jāpārtrauc, ja kādam no cīņas dalībniekiem gribētos dzert.

Cīņu iesāk no vienas puses Gvida, bet no otras puses Kartauzis ar dēliem. ,Pusotras stundas viņi bija cīnījušies, kad Kartauzim jau gribējās dzert. Viņš ar dēliem padzērās un devās atkal cīņā. Pēc kāda laika arī Gvidam gribējās dzert, bet Kartauzis tam neļāva. Gvida sajūt arvien lielākas slāpes, beidzot ūdens pats pienāk viņam pie mutes un Gvida padzeŗas, cīņu nepārtraucot. Viņa spēks vairojās. Izņēmis no kules spieķi, kas bija Dieva dots, Gvida ar vienu cirtienu nosit četrus dēlus, bet no otra cirtiena krita Kartauzis pats ar pārējiem trim dēliem. Pēc cīņas Gvida paliek viens pats uz lauka. Karalis redzēdams, ka Gvida bija uzvārētājs, grib viņu pierunāt, lai tas paliktu pie viņa par kaŗa vadoņi.

"Nevaru," atbildēja Gvida, "paņem Syltanu, viņam Dievs palīdzēs un viņš uzvarēs visus naidniekus."

"Kur lai viņu meklēju?"

"Iziešu laukā, paskatīšos, gan viņš būs klāt."

Atnāca Syltans un karalis to pieņēma. Gvida grib aiziet projām un atsveicinās ar karali. Karalis piedāvā viņam naudu un dāvanas, bet viņš nekā negrib ņemt. Karalis lūdz, lai viņš paņemot kaut zirgu, bet Gvida atsakās arī no tā.

Izgājis aiz vārtiem, Gvida atradās savā valstī. Viņš negāja vis tūliņ pie sievas, bet apmetās pie kādas sievietes, kuŗai bija dēls. Gvida no vecuma vairs labi neredz un lūdz šīs sieviņas dēlu, lai tas aizvestu viņu uz baznīcu: "Gribu Dievu lūgt," viņš saka, "varbūt arī ieraudzīšu kādu no pazīstamiem. Visu dzīvi esmu pavadījis klejojot, atnācu šeit, lai mierīgi nomirtu."

Bacnīcā nonācis, viņš nosēstas starp nabagiem. Baznīcā ienāk arī viņa sieva ar pieci gadi vecu dēlu un dodama nabagiem dāvanas, lūdz viņus, lai tie lūgtu Dievu par Gvidu: "Ja viņš vēl dzīvo, lai pārnāk mājā, bet ja ir miris, tad lūdziet par viņa dvēseli!"

Gvida bija viņus pazinis un apkampis savu mazo dēliņu, piespieda to pie savām krūtim. Karaliene par to saskaitās un teica: "Kā katrs nabags var manu dēlu skūpstīt! '

Dievkalpošanas laikā Gvida aizgāja pie baznīckunga, lai izsūdzētu grēkus, bet puisēnam, kas viņu bija atvedis šurp, piesacīja, lai viņš sekojot pakaļ tai kundzei, kas viņam esot devusi dāvanu, un kuras dēlu viņš noskūpstījis. Lai viņš noskatoties, kuŗās durvīs un kuŗā dzīvoklī viņa ieiešot.

Puisēns arī visu izdarīja un pastāstīja, kur tā kundze dzīvojot. Pēc tam Gvida sūta puisēnu, lai viņš pasacītu viņa kundzei, ka Gvida mirdams lūdzot, lai viņa ar dēlu tūliņ ierastos pie viņa. Puisēns aizgāja, bet kundze, viņam neticēdama, teica, ka Gvida nekur citur nebūtu uzturējies, bet būtu tūliņ nācis pie savas sievas. Tad Gvida iedeva puisēnam savu laulājamo gredzenu, kuru karaliene ieraudzījusi, drīzi vien devās pie Gvidas. Gvida viņiem deva savu pēdējo svētību, sacīdams : "Es eju uz debesim ; arī jums tur vieta ir sataisīta, jūs nebūsit tur, kur ir jūsu tēvi.

Ar tiem vārdiem Gvida nomira un eņģeļi aiznesa viņu uz debesim. Kartauzis ar dēliem aizgājuši uz elli. Syltans līdz pašai nāvei bija pie sava karaļa par kara vadoni un kaŗoja arvienu laimīgi.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tikai sagrozīta leģenda par svēto Gvidu (Vitu), bet ar poļu tulkojumu ir jau nonākusi pasaku literatūrā kādēļ nebija izmetama. Ar draudzības motīvu viņa drusku līdzinās 890 numuram. Nebūtu, varbūt, ieteicams neīstai pasakai dot savu numuru. P. Š.