Reiz dzīvojis kāds nabags zemnieks. Tam bija liela zeme un viss cits pa daļai jau paputējis. Šim zemniekam bij 12 bērni. Kādu dienu mežā viņš atrod vēl vienu puisīti. Arī šo atnes mājās un arī to audzina. Šo zēnu viņi nosauca par Jēkabu. Nu zemniekam sāka labāki iet. Viss, kas tika novēlēts, ļoti labi izdevās.

Tā pagāja gadi. Jēkabs jau bija liels vīrs un nu jāķeras pie arkla. Labi. Viņš uzaŗ un noecē, bet sēt nesēj. Citiem jau ir labība uzdīgusi. Pēc kāda laika arī Jēkabs sāk sēt. Nu uznāca salna, ļoti stipra salna. Tiem, kam bija agri sēts un jau uzdīdzis, viss nosala.

Bet Jēkabam vēl nebij uzdīdzis, tā tad arī nenosala. Bet nu Jēkaba labība sāk tā augt, ka tik ir ko noskatīties. Rudenī nokuļ tik daudz labības, ka nav kur likt. Paiet ziema - atnāk pavasars. Nu Jēkabs sāk ļoti agri art. Vēl knapi tik sniegs nokusis, kad viņš jau savus laukus apsējis. Citi sāk smieties un vēl kā zobodami nosaka: "Jā, iznāks tā kā mums pērn. Nosals un nekas neizdosies."

Arī tēvs lāgā negrib piekrist Jēkabam. Bet kas nu notika Jēkābs jau savu labību kūla, kad citiem vēl bija zaļa. Atnāca agra ziema, sāka snigt sniegs, neviens vairs savu labību nenopļāva. Tā visa labība sapuva tīrumā. Nu arī daudz saimnieki sāka skatīties uz Jēkābu, un kā viņš darīja, tā arī šie. Tā visiem iznāca labi.

Arī kungs, padzirdējis par šo brīnuma cilvēku, domāja to pie sevis pasaukt un noprasīt, kā viņš visu to var zināt. Atnāk Jēkabs uz muižu. Kungs izprašņā viņu, bet Jēkabs nekā nestāsta par savu spēku. Nu kungs liek viņu pie grūtākiem darbiem. Bet līdz ar Jēkaba atnākšanu sāk muižā viss labi izdoties. Arī kungs sāk ievērot, un nu viņš Jēkabu ieceļ par visas muižas pārvaldnieku. Tā tas iet labu laiku. Šim kungam ir ļoti skaista meita, un tā kā abi jaunieši bieži satiekas, tad viņi arī iemīlās. Nu viņi norunā precēties. Bet kungs negrib to pielaist. Viņš nolemj Jēkabu nokaut, bet kā? Viņš pasauc dzirnavu priekšpuisi un saka, ka tas, kas pirmais dzirnavās ienāk, ir iemetams starp dzirnavu ratiem un samaļams. Bet Elfrida, kunga meita, to noklausās. Viņa visu pastāsta Jēkabam. Bet tas atbild: "Es jau zinu, un es agri, kā parasts, neiešu. Man ir citur jāiet."

Pēc kāda laika kungs iet skatīties, vai viņa pavēle ir izpildīta, bet līdz ko kāju par slieksni speŗ, viņu sagrābj stipras rokas un iemet dzirnavās. Tā kungs tiek samalts. Jēkabs aprecās ar Elfridu un nu viņš ir kungs. Savu audžu tēvu viņš atlaiž brīvu. Arī pret saviem dzimts ļaudim viņš izturas labi. Tā Jēkabu vēl ilgi atminēja zemnieki.