Priekš daudz, daudz gadiem dzīvojis kupcis, kas bijis ļoti bagāts, bet arī tikpat skops un skaudīgs. Reiz kupcis braucis pa mežu un dzirdējis, ka mežā divas sieviņas sarunājušās. Pirmā teikusi: "Šonakt Spuņu saimnieka kūtī atskries balts jēriņš, bet to apēdīs vilks."

Otra atteikusi: "Tā paša saimnieka sievai šonakt piedzims dēls, kas būs lielākais kupcis pasaulē."

To visu dzirdējis, viltīgais kupcis nu tūliņ braucis uz to māju, iebraucis un dabūjis zināt, ka patiesi saimnieka kūtī ir balts jēriņš, bet saimniecei dēls. Kupcis solījis lielu naudu par jēriņu un saimnieks arī to pārdevis. Nu kupcis ļauni nosmējies, kur gan vilks šo vairs ēdīs, kad cepetis drīz būs gatavs. Licis jēru nokaut un iztaisīt cepeti, bet pats izgājis pa dārzu pastaigāties.

Kalpone izcepusi gaļu un uzlikusi, lai atdziest, te - kur bijis, kur ne - vilks klāt, paķēris cepeti un prom uz mežu, bet kupcis noskatās vien.

Tagad kupcis iet pie saimnieka, lai pārdodot šim savu dēlu, šis to izmācīšot par lielu kupci. Saimnieks sakot: ne un ne, bet kupcis solījis visādus labumus un vēl ļoti daudz maksājis, ka saimnieks pēdīgi arī pārdevis.

Nu kupcis sēdies ratos un prom uz mežu, nosviedis bērnu zemē vilkiem par barību un pats braucis mierīgs mājā, priecādamies, ka nu nebūšot, kas šo pārspēj.

Bet gadījušies labi cilvēki, kas bērnu mežā atraduši, paņēmuši līdz un izaudzinājuši. Šis arī patiešām izaudzis par varenu kupci.

Dēls, kupcis, nospriedis precēties, un meklējis sievu. Izmeklējies, izmeklējies - nekā, nevarējis atrast. Beidzot dabūjis zināt, ka vienam kupcim ir skaista meita. Aizbraucis un apņēmis arī par sievu.

Vecais kupcis nezin kā bijis izodis, ka znots ir Spuņu saimnieka dēls, tas pats, ko nosviedis mežā. Vecais varen saskaities un nolēmis ir tagad znotu nomaitāt.

Pavēlējis puišiem mežā izrakt dobi un pirmo, kas piejāšot klāt, lai grūžot bedrē iekšā. To visu noklausījusies dēla sieva un izstāstījusi vīram, kad tēvs sūtot uz mežu, lai jājot uz tēva māju, bet zirgu lai palaižot vaļā. Labi, dēls arī tā izdarījis. Nu vecais kupcis redzējis, ka zirgs pārskrien mājā, jājis apraudzīt. Puiši, redzēdami, kā vecais pats jāj, brīnījušies, bet kas teikts, tas jādara. Saķēruši veco, iesvieduši bedrē un apbēruši ar smiltim. Bet jaunais kupcis jājis pie savas sievas un bijis tagad lielākais kupcis pasaulē.