Senos laikos dzīvoja viens kungs, kam piederēja eļļas fabrika. Paregonis tam pareģoja, ka tā sievai piedzimšot dēls un šis dēls būšot vainīgs pie tēva nāves. Tēvs, to dzirdēdams, noiet pie mucinieka un liek uztaisīt zaļu muciņu. Mājā pārnācis, viņš ieliek bērnu muciņā un palaiž upē. Muciņa peld pa upi līdz beidzot iepeld jūŗā. Jūrmalā to atrod viens jauns zvejnieks un, tā kā zēns ir ļoti skaists, tad paņem to par savu dēlu. Tā paiet divdesmit gadu.

Vienu dienu jūrmalā ierodas daudz zvejnieku un starp tiem ir arī viens resns kungs. Kungs apmetas pa nakti pie jaunā zvejnieka. Kungs ir zvejnieku audžu dēla tēvs, bet viņš savu dēlu vairs nepazīst. Vakariņas ēdot, kungs ievaicājas: "Kur jums tik skaists dēls ?"

"Jā, mums to Dievs iedāvināja."

"Dievs iedāvināja? Kā tad Dievs var iedāvināt?"

Nu zvejnieks izstāsta, kā atradis zēnu. Tagad kungs arī ieskatās un pazīst savu dēlu, bet tam nav par to ne jausmas. Kungs gudro, kā dēlu nomaitāt. Viņš iedod dēlam grāmatu un liek to aiznest uz pili savai sievai. Lai tiktu pilī, vispirms bija jāpāriet pār tiltu. Tilta galā stāv vecs vīriņš un vaicā: "Kur iesi, dēls?"

Dēls izstāsta, ka nesot kunga sievai grāmatu. Vecītis saka, lai iedod to viņam. Dēls gan negrib, bet beidzot tomēr iedod. Vecītis paņem grāmatu saplēš un iesviež upē. Dēls nu izbēdājas, kā lai bez grāmatas ejot. Vecais vīriņš paņem papīru, uzraksta jaunu grāmatu un iedod dēlam sacīdams : "Nes nu, dēls."

Dēls aiznes grāmatu un iedod kundzei. Kundze izlasa grā matu un tur ir rakstīts : "Tūdaļ salaulā mūsu meitu ar šo jaunekli."

Kundze pasauc mācītāju un tas arī salaulā brāli ar māsu.

Vakarā ierodas kungs un vaicā: "Vai tu manu pavēli izpildīji?"

"Jā," sieva atbild, "es viņu salaulāju ar mūsu meitu.

"Vai tu traka?" kliedz vīrs, "tu viņu salaulāji ar mūsu meitu? Es taču tev liku viņu iemest karstā eļļas katlā!"

Nu sieva atnes grāmatu un rāda, tur melns uz balta rakstīts: "Saprecini šo jaunekli ar mūsu meitu!"

Nu kungs redz, ka dēla nomaitāšana nav izdevusies. Viņš izgudro dēlu sūtīt pēc pulksten desmitiem uz fabriku, lai apskatās, kā strādnieki strādā. Iepriekš viņš aiziet uz fabriku un pavēl, to kas nāks pēc pulksten desmitiem, lai tas būtu vai pats kungs, iesviest vārošā eļļas katlā. Pēc desmitiem dēls grib iet uz fabriku, bet meita raudādama lūdzas, lai šovakar neejot. Beidzot dēls ļaujas pierunāties un neiet. Pēc desmitiem kungs domā: ies palūkoties, kā dēls vārās. Tiklīdz kungs iet iekšā, strādnieki viņu sagrābj un iesviež verdošā eļļas katlā. Nelīdzēja ne lūgšana, ne runāšana.

Otrā rītā meklē kungu un atrod to galīgi savārītu eļļas katlā. Tā piepildās paregoņa pareģojums, ka dēls būs vainīgs pie tēva nāves. Pēc tēva nāves dēls paliek par muižas mantinieku un nodzīvo ar māsu laimīgi līdz mūža beigām, nezinādami, ka tie ir viena tēva bērni, jo tēvs noslēpumu bija paņēmis nāvē līdz.