Vieņam tēvam bija vienīgs dēls. Dēlam bija trīs draugi, kurus tas arvienu tēva priekšā cildināja un slavēja. Bet tēvs atbild: "Ko nu lielies! Man tikai viens vienīgs draugs, bet tas arī cauru mūžu bija uzticams; tev draugu diezzin cik, tomēr, vai no viņiem jel viens ir uzticams, jāšaubās."

Dēls tiepjas, ka esot visi trīs uzticami.

"Nu labi! Nokauj tad balto vepri, paslēp pelūdē, aizej izlikdamies pie saviem draugiem un ģuģējies: "Draugi mīļie! nokavu cilvēku, paslēpiet mani!" Redzēsim gan, ko viņi darīs."

Labi, dēls paslēpj vepri pelūdē un aiziet pie pirmā drauga vaimanādams:"Nokavu cilvēku, nokavu cilvēku! paslēp nu mani!"

Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvim, lai iet, kur grib.

Nu aizgāja pie otra drauga vaimanāt: "Nokāvu cilvēku! nokavu cilvēku! paslēp nu mani!"

Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvim, lai iet, kur grib.

Nu aizgāja pie trešā drauga vaimanāt : "Nokavu cilvēku, nokavu, paslēp nu mani!"

Bet teicamais draugs neļāva ne apsēsties nelaimīgajam; izdzina pa durvim, lai iet, kur grib,

Tagad dēls pārnāca pie tēva, sacīdams: "Tēt! ir gan jums taisnība: tie nav vis īstie draugi, izdzina taču mani pa durvim laukā."

"Are, ko teicu. Bet aizej pie mana drauga un iesakies tikai to vārdu: "Tēvs nokava cilvēku - nāc un paslēp viņu!" Tad redzēsi, kas ir īsts draugs."

Labi, dēls aiziet pie tēva drauga un saka: "Mans tēvs nelabi izdzīvojies: nokava cilvēku - kur nu slēpsim viņu?"

"Apžēlojies! ko, vai patiesi? Tad man jāiet, tad man jāiet!"

Un tēva draugs tūliņ ar asaru pilnām acim tečiņus atskrēja pie nelaimīgā. Bet kas ir? Atskrien: tēvs, cūku pelūdē rādīdams, pasmējās: "Tas labi, ka atnāci manās cūku bērēs - dzīŗosim nu!"