Reiz kādam ķēniņam bija princese. Šis ķēniņš gan bija viens no niknajiem; bet viņa princese bija dusmīgāka par dusmīgajiem. Ķēniņam bija gan gadi septiņdesmit pāri; bet princese totiesu vēl ne piecdesmit gadu veca. Septiņdesmit dzīŗas ķēniņš bija darinājis, kur ielūdza tikai princeses preciniekus; bet septiņdesmit reiz zaķis pārlēca preciniekiem pār ceļu. Aizvakar precēja vēl ķēniņš Brusubārda pēc princeses; bet princese smādēja viņa resno degunu. Nu vecais ķēniņš, pusvalsti dzīŗās jau iztērējis, nosacīja īsi: "Vēl beidzamo reizi tevis dēļ dzīŗas taisīšu un kuŗš tad pirmais uz dzīŗām atnāks, lai ir tavs vīrs!".

Atnāca nabags pirmais; Brusubārda mazliet nosebojās.

"Kad tevi jupis!" princese dusmās izsaucās; bet ķēniņš piesita ar kāju un pavēlēja pie nabaga aiziet.

Nabags gan mantas ziņā bija nabags; bet apķērībā šis nebija bešā. Tūlīt tas nosvieda otru tarbu un uzspieda sievai to valkāt: sievai jau vīram esot jāpalīdz.

Tā nu abi - katram tarba sānos - pārgāja mājās. Otrā dienā šis, sievu mīlēdams, palīdz tai mežā žagarus lasīt un smago žagaru nastu mugurā celt. Pēc azaida abi gāja purvā klūdziņas griezt, kur sieva nemācēdama, sagraizīja tā nagus, ka vīriņam jāsapūš bez elpas un asinis jānomazgā purva netīrajā ūdenī. Šī gan sāka tur vaimanāt, brēkt, bet nabags prata vislabāki klusināt. Atnāca trešā diena, kur pilsētā tirgus. Nabags paņēma no sievas pūra naudu, sapirka tirgū traukus un lika sievai pārdot. Vēl šī ne pundeļa nebija pārdevusi, jau brauca Brusubārda tirgū un sabrauca visus nabaga traukus.

Mājās ejot, sieva sāka prašināt: kam plašās lankas, bagātās druvas gan piederot.

"Brusubārdam!" viņš atbildēja un nelikās vairāk ne zinot.

Pagāja dažas nedēļas. Nabags ar sievu apgāza pasauli darbiem: raka gŗāvjus, stīpoja traukus, lēja sveces, baŗoja kaimiņam sivēnus, ganīja cūkas. Vēl būtu padarījuši šodien kautko; bet Brusubārdam iekrita dzīras un nabagu nevienās dzīŗās jau nedrīkst trūkt, nedz arī trūkuši, jo kam tad gan aizkrāsne pasaulē.

Brusubārdas pavārs pacienāja nelūgtos viesus ar maizi un gaļu. Nu varēja tiešām jau aiziet; bet sieva - katros sānos pa podiņam ar dzīru putru - pavēra ziņkārīgi durvis un glūnēja dzīŗu istabā uz viesiem. Patlaban arī bundzinieks bungoja, taurinieks pūta, pie kam trīs pāri izlēca un griezās ko spēja. Ceturtais parāva nabaga sievu caur pusatvērtām durvim un grieza, kamēr podiņi sašķīda un putra izlija. Sievai par sasistiem podiņiem bija jādzird no vīra pārmetumi līdz asarām.

Beigās uznāca ziema, kur strādāt arī nabagam īsti netikās, bet toties mīļāki ubagot. Ubagojot tas nonāca ar sievu pie sievas tēva ko lūgties. Vecajam ķēniņam gan bērna bij žēl, bet tomēr it bargi uzprasīja: "Vai nu gribi pie Brusubārdas iet?"

"Iešu, iešu!"

Bija nu Brusubādam ar princesi gan kāzas: ēda un dzēra, ka gar bārdu vien notecēja; bet mute nekā nebaudīja.

Pēc kāzām nu iznāca, ka nabagam pašam jau sieva. Vecais ķēniņš tik bija pavēlējis, lai nabags klusu atstāj savu veceni viņa pilī, lai varētu izlikties par princeses vīru un tādā vīzē stūrgalvīti pārmācīt.

P i e z ī m e. Lai gan šī pasaka ir droši vien pie mums ienākusi no Vācijas (sk. Ievads 91.l.p) tomēr nav jādomā, ka Grimmu variants še būtu bijis vienīgais pirmavots (sk. Ievads, 109.l.p.). No Zvaigznītes tulkojuma gan ir cēlies Strazdabārdas nosaukums, bet ar to nav vēl sacīts, ka arī Strazdabārda būtu nācis no tā paša avota. Ka šis kēniņš pārģērbjas par spēlmani (Spielmann), tas arī ir viens vācu pasaku motīvs. Epizods par uzminēto uts ādu ir nevien vāciešiem, bet arī mazkrieviem pazīstams. P. Š.