Vienam ķēniņam bija viena vienīga meita, ko viņš ļoti mīlēja; bet tā bija par daudz stūrgalvīga un izsmēja visus preciniekus. Reiz ķēniņš iztaisīja lielas dzīres, kur salūdza ļoti daudz viesu, lai meita no tiem izvēlētu sev vīru. Ķēniņa meita ienāca zālē un sāka atkal viesus izsmiet: lielākos sauca par sētas mietiem, mazākos par mucas spundēm. Starp viesiem bija arī viens ļoti bagāts ķēniņa dēls, to ķēniņa meita nosauca par Stradabārdu. Vecais ķēniņš par to ļoti apskaitās un sacīja uz savu meitu: "Kuŗš rītā pirmais pienāks pie manām durvim, tam es tevi atdošu par sievu."

Vecais ķēniņš nu norunāja ar šo Stradabārdas ķēniņu, lai viņš pārģērbjoties par nabagu un rītā pirmais atnākot pie šā durvim. Ķēniņa meita par to norunu nekā nezināja. Rītā agri atnāca pie ķēniņa durvim viens nabags, un ķēniņš, pēc sava solījuma, atdeva tam savu meitu par sievu. Ķēniņa meitai nu bija jāiet ar rūgtu prātu nabagam līdza.

Labu gabalu nogājuši, viņi nonāca pie lielas skaistas pļavas. Ķēniņu meita prasīja: "Kam šī pļava pieder?"

Nabags atbildēja: "Stradabārdas ķēniņam!"

Ķēniņa meita pārdomāja savā prātā: "Kaut es pie viņa būtu gājusi !"

Tālāku ejot, viņi nonāca pie skaistas pils ar lielu dārzu, un ķēniņa meita prasīja: "Kam šī pils pieder?"

Nabags atbildēja: "Stradabārdas ķēniņam!"

No žēlabām ķēniņa meita nezināja ko darīt, ka nebija gājusi pie Stradabārdas ķēniņa. Tālāku ejot, viņa nonāca pie mazas pussagruvušas būdiņas, ķēniņa meita prasīja: "Kam šī būdiņa pieder"?

Nabags atbildēja: "Tev un man."

Nu līda abi būdiņā iekšā un nabags tūliņ pasniedza sakaltušas maizes garozas ko ēst. Tad viņš atnesa viņai ratiņu ar lielu linu kodeļu, lai vērpj. Kādu brītiņu vērpjot, viņai jau sāka asinis tecēt gar pirkstiem, jo pie tēva viņa nebija tādu darbu strādājusi. Nabags izlikās par saskaitušos un sacīja: "Kā, tu nevari vērpt, tad ved man traukus uz tirgu pārdot!"

Tā nu viņa brauca ar traukiem uz tirgu. Divas pirmās dienas gāja labi ar pārdošanu, bet trešā dienā iejāja kāds kungs ar zirgu viņas traukos un saplēsa visus izliktos traukus. Tas jājējs bija atkal tas pats Stradabārda, kas tik bija pārģērbies citās drēbēs. Ķēniņa meita nu nāca raudādama no tirgus mājā un stāstīja nabagam, kas šai noticis. Nabags atkal izlikās dusmīgs un lika viņai, lai ejot uz Stradabārdu par ķēķa meitu, ka nemākot traukus glabāt.

Viņa arī aizgāja uz Stradabārdas pili un tur viņai klājās drusku labāki. Pati bija paēdusi un atnesa arī šo to uz māju savam nabagam.

Reiz Stradabārda sarīkoja savā pilī lielas dzīres, kur saaicināja daudz viesu. Ķēniņa meita arī bija palīgā ēdienus vārīt un savu daļu bija atkal ielējusi krūzē savam vīram. Uz māju iedama, viņa bija vēl piegājusi pie durvju šķirbas paskatīties, kā viesi danco. Te uzreiz viens kungs attaisīja durvis vaļā, ierāva ķēniņa meitu iekšā un sāka ar to dancot. Nu visu viesu priekšā viņai nokrita krūze zemē un viņa nezināja, ko no kauna darīt.

Šis dancotājs bija pats Stradabārdas ķēniņš, kas nu svinēja īstās kāzas ar skaisto ķēniņa meitu. Pēc tādas mācības viņa tagad bija laimīga un priecīga bez gala.

P i e z ī m e. Šī pasaka, kā redzams jau pēc Stradabārdas nosaukuma, ir cēlusies no Grimmu pasakas J. Zvaigznītes tulkojumā (III, 2), lai gan še netrūkst arī savu savādību. Skat. Ievads 109. un 112. l.p. No tā paša avota, vismaz pa daļai, ir nākuši arī sekoši trīs varianti. P.Š.