Reiz dzīvoja viens ļoti bagāts kungs, kam bija viena pati meita par mantinieci. Šī meita bija gan ļoti skaista, bet arī ļoti lepna un iedomīga. Viņa nevarēja izmeklēties neviena precinieka, kas viņai būtu pa prātam. Tēvs par to bija ļoti dusmīgs un sacīja uz savu meitu: "Es tagad izrīkošu balli un tur tev ir jāizmeklē savs dzīves biedrs!"

Pēc balles tēvs prasījis meitai, vai nu esot izmeklējusi sev precinieku, bet tā atbildējusi, ka neesot. Tēvs jautā tālāku: "Kādēļ tad nē?"

Meita atteic: "Man viņi nepatika: viens tievs kā miets, otrs resns kā muca."

"Bet bagātā kaimiņa dēls?"

"Tas tik ir tāds Stradabārdis."

Šādu runu dzirdēdams, tēvs ļoti noskaitās un uzsauca savai meitai: "Tad es tevi atdošu pirmajam diedelniekam, kas nāks pie mums spēlēt!"

Jau nākamā rītā atnāk viens žīds ar leijerkasti, tēvs paliek pie saviem vārdiem un saka uz meitu: "Tev jāiet tam žīdam līdza."

Gan nu meita lūdzās raudādama, bet tēvs nelikās ne dzirdot un meitai gribot negribot bija jāiet pie žīda. Kad abi bija jau nogājuši labu gabalu, tad viņi nonāca pie skaistām pļavām un kupliem mežiem. Meita prasīja: "Kam šie skaistie lauki pieder?"

Žīds atbildēja: "Tie pieder Strazdabārdim!"

Meita nu sāka nožēlot, ka bija to tā nopēlusi, bet nu jau bija par vēlu. Žīda būdā iegājušai, viņai tūliņ bija jāķeŗas pie darba. Žīds, būdams traucinieks, lika viņai tūliņ mālus mīcīt. Gatavie trauki viņai bija jāved uz tirgu pārdot. Tirdzinieki gan labprāt pirka viņas traukus, bet tad atjāja kāds palaidnīgs jātnieks ar zirgu, kas samina visus traukus. Raudādama viņa stāstīja mājā par savu nelaimi, bet žīds bija ļoti dusmīgs un sabāra viņu ar ļoti bargiem vārdiem.

Stradabārža muižā tika izrīkotas lielas dzīres, uz kuŗām kunga meitu aicināja par ēdienu vārītāju. Kad ēdieni bija sataisīti, tad kunga meita ielēja ēdienu arī savā krūzē, ko vīram pārnest. Taisni tai brīdī ieskrēja ķēķī kāds svešs kungs, paņēma žīda sievu pie rokas, ierāva to zālē un sāka dancot. Dancojot saplīsa krūze un ēdiens izšķīda pa visu zāli. No liela kauna žīda sieva aizskrēja tūliņ uz māju.

Otrā dienā pats Strazdabārdis atnāca uz žīda būdiņu un lūdza piedošanu: "Es pats biju pārģērbies gan par žīdu, gan par jātnieku, kas traukus saplēsa, gan arī par to svešo kungu, kas veda tevi dancot. Piedod man šo pārgalvību. No šās dienas nu mēs dzīvosim laimīgi."

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis arī H. Skujiņa no K. Ādernieka Aumeisteros. Arī tur ir runa par žīdu ar leijerkasti, bet skaistās meitas tēvs tur ir ķēniņš kā arī pats Strazdabārda. Tālāku tur žīds pats ved savu sievu dancot, pēc kam tūliņ dodas tai pazīstams. Sal. piezīmi pie iepriekšējā varianta. P. Š.