Vienam ķēniņam bijusi ļoti skaista un lepna meita. Viņa ne pie viena precinieka negājusi, jo visi tai par prastiem vien bijuši. Ķēniņš noskaities par tādu lietu un pasacījis princesei ka viņš to atdos par sievu tam, kas rītu no rīta pirmais pie viņa pils atnāks.

Skaisto princesi bijis iemīlējis nāburgu Strazdabārdas ķēniņš un to arī zinājis vecais ķēniņš. Bet princese pie Strazdabārdas negājusi.

Vecais ķēniņš nu aizsūtījis Strazdabārdam ziņu, lai rītu no rīta manās pirmais pie ķēniņa pils, tad tas dabūšot princesi par sievu.

Strazdabārda pārģērbies par nabagu un ar leijerkasti uz muguras aizgājis jau priekš saules un nostājies ķēniņa pils priekšā. Viņš griezis savu leijerkasti un tikmēr nelicies mierā, kamēr no pils iznācis pats vecais ķēniņš un vedis to pie princeses.

Vecais ķēniņš turējis doto vārdu un atdevis princesi par sievu svešam nabagam. Princese nezinājusi, ka svešais nabags ir Strazdabārdas ķēniņš. Viņa briesmīgi raudājusi un vaimanājusi, bet tas nelīdzējis. Vecais ķēniņš pastāvējis pie sava. Arī nabags sācis princesi mierināt un teicis : "Nekas, muziņ, nekas, gan būs labi!"

Nabags aizvedis princesi uz pirti un tur nu viņi abi dzīvojuši. Nabags gājis apkārt spēlēdams un tā pelnījis sev un princesei maizi. Bet ar katru dienu nabagam švakāki vien gājis un beidzot tas vairs nekā nevarējis ar spēlēšanu nopelnīt. Nu nabags teicis uz princesi: "Tev ar jāpelna maize!"

Nabags sapircis bļodas un krūzes un devis tās princesei, lai ved uz tirgu un pārdod. Princese gan negribējusi, gan negribējusi, bet beidzot arī piekāpusies, jo ko ēst ar vairs nekā nav bijis. Tā nu lepnā princese palikusi par tirgus bābu un ik rītus ar savām bļodām un krūzēm gājusi uz tirgu.

Tiklīdz princese aizgājusi uz tirgu, Strazdabārda aizgājis uz savu pili un no nabaga pārģērbies par skaistu princi un uzsēdies mugurā lepnam zirgam. Viņš aizjājis uz tirgu. Tirgū viņš noskatījies, kur ir princese ar saviem traukiem, un kā jājis, tā iejājis taisni traukos un tie sašķīduši drumstalu drumstalās. Princese raudājusi un vaimanājusi. Bet svešais princis tik pat ātri, kā atjājis, atkal aizjājis. Kad pārnākusi savā pirtiņā, tad Strazdabārda bijis jau priekšā un atkal par nabagu pārģērbies. Nabags prasījis, kā princesei tirgū gājis un cik viņa nopelnījusi. Princese raudājusi un stāstījusi, ka viens lepns princis iejājis ar visu zirgu viņas traukos un tos sadauzījis. Abi kopā izbēdājušies, bet darīt ar nekā nav varējuši.

Drīz vien Strazdabārdas pilī rīkotas lepnas dzīres un nabags teicis uz princesi: "Ej nu uz Strazdabārdas pili un lūdzies saimniecei, lai viņa tevi pieņem par ķēķeni."

Princese aizgājusi. Viņa dabūjusi ķēķenes vietu un nu tai bijis, otrā dienā jāiet uz pili par ķēķeni. Nabags to izmācījis, kā lai dara. Viņš licis, lai princese sev zem brunčiem piestiprina krūzi un lai krūzē tā liekot iekšā visu, ko vien pilī dabūjot. Tas jau šiem labi noderēšot. Princese otrā rītā aizgājusi uz pili palīdzēt saimnicei vīkšt dzīres. Ko vien princese dabūjusi, to viņa nočiepusi un iebāzusi krūzē. Līdz vakaram krūze bijusi pilna ar visādiem ēdieniem un gardumiem.

Vakarā pilī bijušas dzīres. Nabags ar bijis pilī un griezis savu leijerkasti. Beidzot arī princese ienākusi zālē. Mūzikanti sākuši spēlēt un nabags piegājis pie princeses. Viņš saķēris to un sācis griezt pa zāli. Gan princese negribējusi dancot un rāvusies vaļā, bet nabags neatlaidies un sacījis : "Muziņ, uzdancosim nu!"

Nabags sācis savu muziņu (sieviņu) tik ātri griezt, ka tai gaļas gabali sākuši birt no krūzes ārā un visa zāle sākusi smieties. Nu princese nokaunējusies par lieku un izrāvusies no nabaga nagiem. Viņa ieskrējusi ķēķī, ielīdusi kaktā un gauži gauži raudājusi.

Bet Strazdabārda par to laiku no nabaga pārģērbies par ķēniņu un uzmeklējis princesi. Viņš devies tai pazīstams. Abi nu bijuši bezgala laimīgi un drīz vien pilī bijušas kāzas. Lepnā princese vairs nebijusi tik lepna un pret visiem bijusi laipna un mīlīga. Tā nu viņi abi dzīvojot laimīgi vēl šo baltu dienu, ja vien no liela vecuma jau abi neesot nomiruši.