Ķēniņš Brusubārda.

5. A. 900. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Emmas Briedes Aumeisteŗos.

Vienam ķērnīnam bīsi viena pati meita un tā bīsi skaudīgi smuka un lepna. Viņa nevarēsi vie sev vīra izmeklēt. Tam tāda vaina, tam tāda. Tas esot par daudz runīgs, tam lielas ausis tā princese visus izzākāsi un ne pie viena negāsi. Vecam ķēnīnam gan tas nebīš pa prātam, bet šis darīt ar nekā nav varēš.

Aiz septiņām valstim dzīvāš tāds ķērnīc ar nesmuku bārdu, bet dikti labsirdīgs un bagāts. To ķērnīnu saukuši par Strazdabārdu. Strazdabārda gribēš precēties. Šie nu abi - Strazdabārda un vecais ķērnīc - norunāši, ka šim (Strazdabārdam) jāņem lepnā princese par sievu. Vecais kērnīc bīš traki priecīgs un sacīš, lei tik Strazdabārda brauc precībās.

Nu Strazdabārda sapucējies un braucis pie lepnās princeses precībās. Bet kā princese redzējusi Strazdabārdu, tā tam uz rāvienu atsacīsi, jo tam esot traki nesmuka bārda. Neko darīt, Strazdabārdas ķērnīc braucis prom.

Bet nu vecais ķērnīc ar tā noskaities, ka bailes, un sacīš lepnai princesei, lei sataisās, ka viņč izdošot tam, kas tai un tai diena pirmais no rīta pie pils atnākšot. Gan nu lepnā princese lūgusies un raudāsi, lei tā nedara, bet vecais ķērnīc palicis pie sava. Nu vecais ķērnīc sūtīš slepēnu ziņu Strazdabārdas ķērnīnam un tam visu paziņoš, kā lei dara un kā būs.

Kā nu pienākusi tā diena, ka vecais ķērnīc bīš nolicis lepno princesi atdot tam, kas pirmais pils pagalmā ienāks, tā nu Strazdabārdas ķērnīc pārģērbies par nabagu, atnācis pie ķērnīna pils pats pirmais un lūdzis dāvānas. Vecais ķērnīc cēlies augšā un redzēš. ka nabags ir jau klā. Viņč cēlis lepno princesi augšā un sacīš, lei sataisās, ka var iet nabagam līdza, jo šis esot pirmais, kas šorīt pie pils pienācis. Nu princese sākusi traki raudāt un vaimanāt, ka šai jāejot pie nabaga. Nekas nelīdzēš, vecais ķērnīc turēš doto vārdu un atdevis lepno princesi nabagam par sievu,

Nabags aizvedis lepno princesi uz pirti un tur nu abi dzīvāši. Pa dienām nabags gāš apkārt diedelēdams un princese tam vārīsi putru un lāpīsi drēbes. Bet nabagam ar diedelēšanu gāš arvien švakāki un švakāki un pēdīgi tas vais nekā nav varēš sadiedelēt. Tā nu šis sacīš uz šo, ka tā ilgāki nevar dzīvāt, šai ar esot kas jāpelna. Lei šī sataisoties, ka varot ar mālu traukim uz tirgu braukt. Nu Strazdbārda sapircis mālu bļodas un krūzes un sūtīš princesi uj tirgu. Princese sakrāvusi traukus mazos rokas vāģīšos un aizvilkusi uz tirgu.

Kā nu princese uz tirgu aizbraukusi, tā Strazdabārda tūlī skrēš uz savu pili un saģērbies lepnās ķērnīna drēbēs, sēdies varēnam zirgam mugurā un uz tirgu prom. Tur nu viņč lēkšu lēkšim iedrāzies princeses traukos, salauzis un sabradāš visu līdz pēdīgam un tūlī aka no tirgus prom. Gan princese kliegusi un vaimanāsi, bet ko nu vais - lepnais ķērnīc bīš jau lielā gabalā.

Princese gāsi raudādama uz māju. Vakarā aka pirtīnā atnācis Strazdabārda, par nabagu pārģērbies, un princese tam raudādama stāstīsi, kā svešs lepns ķērnīc sabradāš viņas traukus un aka tūlī aizjāš. Abi izbēdāšies un ta Strazdabārda sacīš: "Ej nu rītā uz Strazdabārdas ķērnīna pili, tur būšot viesības, lūkā tikt par ķēķa meitu. Ta tev ies labāki un man ar varēsi ko atnest."

Rītā princese gāsi uz Strazdabārdas ķērnīna pili un viņa tur dabūsi ķēķšas vietu. Pa dienu princese sazebīsi dažādus gardumus un saldumus un vakarā nesusi uz māju. Abi nu bīši traki laimīgi. Pēc nedēļas Strazdabārdas ķērnīna pilī bīšas viesības. Pats Strazdabārda bīš varēn lepni sapucējies un ciemīnu bīsi pilla pils. Princese nu aka sazebīsi dau gardumu un saldumu un sabērusi kulītē, kas bīsi apakš brunčiem ietaisīta. Vakarā viņai ar iegribējies paskatīties, kā zālē denco, un tā gāsi iekšā. Te uzreiz Strazdabārdas ķērnīc pienācis klā un sācis to griezt pa zāli, kā negudrais. Gan princese pretosies un sacīsi, lei laiž vaļā, bet nekas nelīdzēš un Strazdabārda griezis princesi vē ātrāki. Kulīte no brunču apakšas atraisīsies un princeses sazebītie gardumi un saldumi šķīduši uz visām pusēm. Princese nu nezināsi no kauna, ko iesākt, ko darīt. Citi ciemīni pamanīši izbirušos gardumus sākuši smiet. Bet tad Strazdabārdas ķērnīc uzreiz sacīš: "Tā ir mana brūte!" un devies princesei pazīstams.

Abi nu bīši traki laimīgi un dzēruši varēn priecīgas kāzas. Pēc šitā visa arī lepnā princese bīsi labosies. Viņa vais nebīsi tik lepna un uzpūtīga, kā agrāk. Tā nu abi dzīvājuši laimīgi.

P i e z. Sal piezīmes pie iepriekšējiem variantiem. P. Š.