Vīnam ķēniņam beja vīna meita. Ķēniņš gribēja meitu apprecēt, bet jai napatyka nivīns bryutgons, jei vys smuodēja vysus. Kēniņš aizzadusmuoja un paziņuo a, ka dūs sovu meitu pi veira. Sabraucja sešu kēniņu dāli un nūstuoja duorziņā. Kēniņa meita īguoja duorziņā un vysus sešus ķēniņu dālus nūsmuodēja: vīns ass leiks un gars kai meža bārzs, ūtrs tīvs un gars kai teiruma lyns, trešs cik gars tik rasns, catūrts sorkoņs kai batvins (biete), pīkts buols kai nuove ; sastam stroda daguns.

Strodadaguns beja cīši boguots un kēniņš, pasaucis juo, soka: "Reitā puorsatais par ubogu, atej pi munom durovom un dzīdi, tad es tev atdūšu sovu meitu!"

Atguoja reits. Strodadaguns puorsataisīja par ubogu, atguoja pi kēniņa durovom un dzīd. Kēniņš prosa: "Kū dūsim ubogam ?"

"Kū navīn lobuoku, jis labi dzīd," atbildēja kēniņa meita.

"Tad ķēniņš soka: "Es jam īdūšu lobu duovonu," un pajēmis atdevja sovu meitu.

Ubogs pajēmja kēniņa meitu, aizguoja uz baznīcu, sasalauluoja un īt uz uboga tāva sātu. Ceļā jīm vajadzēja īt par skaistu mežu. Kad kēniņa meita īguoja mežā, jei prosa: "Kam itys mežs pīdar?"

"Strodadagunam," atbildēja ubogs.

"Ai, ka es byutu guojuse pi Strodadaguna, man byutu itys skaistais mežs! " soka kēniņa meita.

Ubogs saklīdzja: "Tu lobuok narunoj par Strodadagunu!"

Tai jī īt un pīīt pi Strodadaguna teiruma. Kēniņa meita otkon soka: "Jo es byutu precējusēs ar Strodadagunu, man byutu itys teirums !"

Ubogs otkon sasabuoŗa un guoja tuoļuok. Pīīt jī pi vīnas pilsātas un kēniņa meita prosa: "Kuo itei pilsāta?"

"Strodadaguna!" atbildēja ubogs.

"Jo es byutu guojuse pi Strodadaguna, man itei pilsāta byutu!" soka kēniņa meita.

Ubogs sabuota ķēniņa meitu un jī īt tuoļuok un pīīt pi kaidas vacas ustabiņas.

"Kuo šitei nalāga ustabiņa?" prosa kēniņa meita.

"Tei ir muna un tova," atbildēja ubogs.

Īguoja jī tymā ustabiņā, nūlyka kules un ubogs soka: "Vajag izkurinuot cepli un pīvuorēt ēst!"

Ubogs pīplēsja skolu un dūd skolus kēniņa meitai, lai jei īkur guni, bet kēniņa meita namuok īkurt guņs.

"Kai tu pelnīsi maizi, ka namuoki struoduot?" saklīdzja ubogs.

Kēniņa meita nikuo naatbildēja. Tad ubogs atnezja ratiņu un lyka kūdeļi rūkuos kēniņa meitai, lai sprēž, bet kēniņa meita namuok ari kūdeļes sprēst.

Ūtrā dīnā ubogs pīlīk vazumu pūdu un syuta kēniņa meitu uz pilsātu, lai jei puordūd pūdus, bet pats ar leikumu aizskrīn uz sovu pili, puorsagērb, sāstuos uz zyrga un, panuocis kēniņa meitu, apguož juos pūdu vazumu. Pūdi saduza un kēniņa meita brauc atpakaļ. Strodadaguns otkon aizskrīn uz sovu pili, puorsavalk par ubogu, aizīt uz muojiņu un gaida kēniņa meitas. Atbraucja kēniņa meita un stuosta sovam veiram, ka jai vazumu apguozja un pūdi saduza. Veirs otkon sabuora sīvu. Tad ubogs soka: "Es dzierdēju, ka Strodadagunam vajadzīga kolpyune, tu aizej un pasajem par kolpyuni!"

Kēniņa meita aizguoja uz Strodadaguna pili. Pa tū laiku ubogs ar leikumu aizskrēja uz sovu pili un gaida, kad atīs kēniņa meita. Atīt jei un prosa, lai jis jū pījem par kolpyuni, bet jei nimoz napazyna, ka jis ir juos veirs. Strodadaguns pījēmja jū par kolpyuni. Tai jei dzeivoj pilī un šū tū dora.

Vīnā svātdīnas reitā vysas kolpyunes runoj, ka šū vokor kēniņš precēšūtīs un jemšūt sev par sīvu vīnu kolpyuni. Kēniņa meita nūdūmuoja paša sevī: "Ka mani pajemtu tagad Strodadaguns par sīvu, cik es byutu laimīga! Ni par kū naītu atpakaļ pi sova veira uboga!"

Atguoja vokors. Sabraucja daudz vīsu, sasaucja vysas kolpyunes un sastatīja rindā. Strodadaguns pīguoja pi kēniņa meitas un pasacīja: "Itei byus muna sīva!"

Tad kēniņa meitai apvylka duorgas drēbes un nūdzēra kuozas. Kēniņa meita beja laimīga un prīcīga, ka tyka vaļā nu sova veira uboga, kurs jū syutīja pi vysaidim gryutim dorbim. Tai kēniņa meita dzeivoj i šūdiņ nazyna, ka Strodadaguns ir tys pats ubogs, kurs jai izruodīja gryutū dzeivi.