Vīnam boguotam kēniņam beja ļūti skaista meita. Viņa navarēja izīt pi veira, tuodēļ, ka kotru veirīti izsmēja. Vīnam gars daguns, ūtram eiss, cyts par daudz lels, cyts otkon mozs vai zams.

Vīnu reizi kēniņš pīprasīja daudz vīsu. Boguotus kēniņu dālus sastuodīja rindā un lyka sovai meitai īt caur rindu un lasīt sev nuokūšū veiru. Kēniņa meita apskatīja vysus, pasmējās un teicja, ka naasūt nivīņa dēļ juos, jo vīns asūt ļūti rasns, ūtrais tīvs. Golā tāvs pajēmja jū aiz rūkas un pīvedja pi vyssmukuokuo kēniņa dāla, bet meitai ari tys napatyka.

"Byutu nikas, bet vādars par daudz lels," teicja kēniņa meita. Visi suoka smītīs un nūsaucja kēniņa dālu par "Lelu vādaru".

Tāvs meitai teicja: "Jo tu navari nu tik daudz kēņeņu dālim izlasīt sev veiru, tad es tevi atdūšu pyrmam, kurs atīs ubogūs!"

Tāvs dusmīgs aizguoja sovā ustobā. Vysi vīsi aizbraucja, bet kēniņa meita ilgi vēl smējās.

Tai puorguoja dīzgon lels laiks. Vīnu vokoru atīt vacs, vacs un smirdīgs ubogs un, stuovādams pi kēniņa lūga, suoka dzīduot. Kēniņš beja vys dusmīgs uz sovu meitu. Izguoja jīs uorā, īvēdja ubogu īškā un teicja sovai meitai: "Jo tu tūreiz maņ kaunu padarēji, tagad es tev tū darīšu. Šis ubogs byus tovs veirs un tev vajaga tyuleņ īt ar jū uz vīņa sātu!"

Kēniņa meita beja ar mīru, jo kaut vacs ubogs, bet jai patyka. Tai jī obi aizguoja sovu ceļu. Pa ceļam jī pīguoja pi ļūti skaistu pļovu. Kēniņa meita suoka vaicuot nu sova veira, kam pīdar šituos skaistuos pļovas. Veirs pastuostīja jai, ka pļovas pīdar vīnam kēniņa dālam, kuŗu vysi saucja par Lelu vādaru. Žēl beja kēniņa meitai, ka napajēmja sev juo par veiru, bet nikuo nasacīja ubogam un tai jī guoja tuoļuok. Īt, īt un pīguoja pi skaistu lelu mežu. Kēniņa meita otkon vaicuoja: "Pasoki, kam pīdar šī smukī meži?"

"Tam pošam kēniņa dālam, Lelam vādaram!" atbildēja veirs.

Kēniņa meita drusku nūrauduoja, bet nikuo nasacēja un guoja tuoļuok. Verās: stuov lela piļs. Vīņa vēl vaicoj: "Kam pīdar šei piļs?"

"Šei piļs pīdar tam, kam beja šuos skaistuos pļovas un lelī meži." atbildēja veirs.

Tad ķēniņa meitai tik palyka žāl, ka naizguoja pi tuo kēniņa dāla, kuru paša nūsaucja par Lelu vādaru, jo vyss šis skaistums byutu pīdarējis viņai. Rauduoja kēniņa meita tik stypri, ka ubogs saprata, bet nikuo napasacēja. Tai jī guoja tuoļuok Beidzuot pīguoja pi vacas mozas ustabiņas un ubogs soka: "Šitei ir myusu muoja, kur mums byus jādzeivoj!"

Meita nikuo napasacīja un suoka dzeivuot ar ubogu un struoduot vysu nateiru dorbu.

Par nagaru laiku smukajā piļī beja sataisītas kuozas un uboga sīvu nu piļs lyudzja īt par kolpyuni. Kēniņa meita nikuo napasacīja sovam veiram un aizguoja piļī. Bet tur jū pījēmja kai leigaviņu, jo tys vacais ubogs beja tys pats kēniņa dāls, kuŗu jei nūsaucja par Lelū vādaru. Jis pasasmēja un teicja: "Tūmār, es tevi izmuocīju labi, un tu esi muna!"

Lelā prīca beja kēniņa meitai. Tyuleņ nūdoncuoja jī sovas kuozas un suoka vīns ūtru tik mīļuot un laimīgi dzeivuot.