Vīnam kēniņam beja meita. Jei beja ļūti skaista un tuodēļ lepnīga. Daudz kas jū svuotuoja, bet nivīns bryutgons nabeja jai pa pruotam. Jei sovim bryutgonim vīnam pēc ūtra pīsasmēja.

Vīnu reizi kēniņš sataisīja lelu gūdu un sasaucja pazeistamūs vīsu, kuri atbraucja nu cytom kēnestem. Tī beja kēniņi, hercogi, grafi, baroni un arī daudz vysaidu ļaužu.

Ķēniņa meita puorguoja cauri, pasavēŗa uz jaunū, pasasmēja un nagribēja ni ar vīnu runuot. Vīns kēniņa dāls gribēja parunuot ar jū, bet jei jū izlomuoja un pīsasmēja. Sasadusmuoja uz meitas kēniņš ka jei jam padarēja taidu lelu kaunu, un uzklīdzja uz meitas: "Ja tu nagribi runuot un īt pi kēniņa dāla par sīvu, es tevi atdūšu pi uboga!"

Vīsi padzēŗa, paēdja un aizbraucja uz sovu sātu. Vīnu reizi pi kēniņa pils pīguoja ubogs, stuov pi lūga un dzīd. Izdzierda kēniņš tū ubogu un lyka sovim kolpim juo pasaukt. Kolpi pasaucja ubogu. Ubogs īguoja pi kēniņa un kēniņš jam soka: "Es atdūšu tev par sīvu sovu meitu!"

Ubogs pīkrita. Kēninš atdevja jam sovu meitu. Cik meita narauduoja un nagribēja īt, bet tāvs tūmār jū atdevja. Ubogs pajēmja kēniņa meitu un aizvedja us sovu ustabiņu. Kēniņa meita ar ubogu īguoja vacā mozā ustabiņā un suoka dzeivuot un vysu kū struoduot. Jei vysod pīminēja tū boguotū kēniņa dālu, kuru tāvs gribēja, kab jis byutu jai par veiru. Cik tī kēniņa meita ar ubogu dzeivuoja, varbyut godu, varbyut divi - un golu golā itys ubogs beja tys pats kēniņa dāls, kurs cīši mīļuoja kēniņa meitu un gribēja jū pajemt, bet jei jū apsasmēja un izlomuoja. Kad kēniņa meitai Dīvs devja bārnu, tad juos veirs, ubogs, aizvedja jū uz sovu kēnesti, kur jei suoka dzeivuot laimīgi un par kēniņa sīvu. Juos tāvs kēniņš vysu itū darīšonu labi zynuoja un kad juo meita aizbraucja uz ūtru kēnesti, ķēniņa meitas tāvs arī aizbraucja pi sova znūta un tī sataisēja lelas un boguotas kuozas.