Vienam ķēniņam bijusi gan ļoti skaista ķēniņiene, bet tik nesaticīga un augstprātīga, ka visiem ļaudim pilī bijusi gŗūta dzīve. Viņam bijusi arī skaista princese, bet arī to visi ļaudis izslavējuši par tādu pašu kā māti. Visi apkārtnes prinči baidījušies viņu bildināt. Lai varētu meitu izprecināt, ķēniņš pieci gadi barojis vienu uti, kuŗa izaugusi tik liela, ka neviens viņas vairs nevarējis pazīt. Ķēniņš nu izsludinājis, ka atdošot tam princesi par sievu, kas uzminēšot, kas par zvēru esot viņa būrītī. No visām malām nu nākuši laimes meklētāji, bet neviens nevarējis uzminēt, kas tas par zvēru. Kādi nākuši, tādi aizgājuši.

Reiz gadījies vienam nabagam, kas ēdis pils ķēķī, noklausīties; kā saimniece prasījusi meitām: "Vai jūs to uti arī pabaŗojāt? Viņa jau būs pavisam nogurusi no apskatīšanas."

Projām ejot nabags saticis kādu bagātu lielkungu, kas arī braucis uz skatīšanos. Braucēju apturēdams, viņš jautājis : "Ja Jūs man labi samaksājat, tad es Jums to noslēpumu izstāstīšu!"

Lielskungs ir bijis ar mieru un tā dabūjis to noslēpumu zināt. Tad viņš pārģērbies nabaga drēbēs un tā aizgājis uz ķēniņa pili. Bet nabagu tomēr nav gribējuši pielaist skatīties. Kad visi citi kungi jau bijuši aizgājuši, tad beidzot dota atļauja arī nabagam. Apskatīdams būrīti viņš sacījis: "Ak utiņa, tu tā esi! Daudz tādas ir bijušas arī manos svārkos."

Ķēniņš nu gan nav gribējis atdot savu meitu nabagam, bet pie solījuma tomēr jāturās. Pārģērbtais nabags nu gājis ar princesi uz savu pili, bet nevedis vis to pils istabās, bet licis iztīrīt vienu putnu kūti, ko nu viņai norādījis par savu dzīves vietu.

Nu viņš to sācis mācīt, kā šiem uz priekšu būšot jādzīvo. Šodien viņš nekā nevarējis saubagot, tādēļ būšot jāaiziet uz bodi nopirkt kādu saujiņu putraimu un viņa lai par to laiku iekurinot uguni. Princese nekad vēl nebija uguni kurinājusi un par velti izrāvusi puskastītes spičku. Kad vīrs pārnācis mājā, uguns vēl nebijusi iekurta. Tas nu žēlīgi iesaucies: "Vai, mīļā sieviņ, kur nu mēs ņemsim to mantu, ko tērēt? Tīri par velti tu jau esi izrāvusi puskastītes spičku!"

Tad nu viņš tai parādījis, kā jāsaliek malciņa un skaidiņas, un kā jāiekurina uguns. Krāsni iekurinājis, viņš sacījis : "Putras jau nevarēs no ūdens vien izvārīt, būs jāslauc arī kaziņa."

Princese teikusi: "Es nekad vēl neesmu lopu slaukusi."

Vīrs atbildējis: "Nekas, gan jau iemācīsies!"

Tad abi aizgājuši pie kazas, un vīrs parādījis, kā jāslauc.

Tā viņi nodzīvojuši kādu gadu un jaunā sieviņa bijusi iemācījusies visus mājas darbus. Vienu vakaru vīrs atkal pārnācis no ubagošanas un stāstījis sievai, ka viņš esot bijis muižas ķēķī un aizrunājis pie pavāra viņai vietu pie trauku mazgāšanas. "Pataisi arī kādu kulīti un pasien zem priekšauta, un tur tu varēsi vienu otru ēdienu arī man atnest."

Tāds darbs sievai gan bijis svešs, bet viņa tomēr domājusi, ka vīram taču jāpalīdz maizi pelnīt, kādēļ arī pieņēmusi aizrunāto vietu.

Pēc kāda laika vīrs atkal pārnesis jaunās ziņas mājā un stāstījis sievai: "Pēc kāda laika pils lielkungam būs kāzas. Tur nu tu dabūsi izēsties visādus ēdienus, bet neaizmirsti arī mani! Es jau tev atnesu mālu podiņu, ko tu ar aukliņu vari piesiet pie jostas, un ielikt tur kādu gardāku ēdienu."

Sievai gan tas nav bijis pa prātam, bet viņa tomēr negribējusi vīram pretoties un aizgājusi noteiktā dienā ar podiņu uz pils ķēķi.

Pilī sanākuši daudz viesu, un visi sākuši ēst un dzert, bet ļaudis brīnījušies, ka brūtgāns gan esot, bet brūtes nekur neredzot. Pēc ēšanas un dzeršanas viesi sākuši dancot un dienastmeitas iesauktas istabā nokopt galdus. Te ķēķa durvīs parādījies pats kungs un vaicājis pavāram: "Vai te jums nav nevienas meitas? Man pašureiz trūkst dāmas un es gribētu aicināt vienu dienastmeitu par dancotāju."

Pavārs atbild: "Visas meitas ir aizgājušas ēdamā istabā un nokopj galdus. Ķēķī ir tikai viena jauna sieviņa."

Tad kungs teicis: "Lai tad nāk tā pati dancot!"

Viņa nu gan izvairījusies, bet kungs viņu paņēmis ar visu paslēpto podiņu un sācis dancot. Dancojot aukliņa atraisījusies un podiņš ar visiem ēdieniem nokritis zemē un saplīsis.

Jaunā sieviņa par to tā nokaunējusies, ka uz vietas paģībusi. Kungs pavēlējis meitām ienest to kādā blakus istabā, kur tā tikusi pārģērbta skaistās dārgās drēbēs. Kad nu sieviņa atkal atmodusies, tad kungs teicis, ka viņš šo gribot precēt, bet sieviņa sacījusi: "Es, kungs, pie Jums nevaru iet, jo man jau ir pašai savs vīrs."

Kungs sacījis: "Es jau esmu tavs vīrs. Vai tu manis vairs nepazīsti?"

Bet uzticīgā sieva nebijusi pārliecināma, kamēr redzējusi to agrākajās nabaga drēbēs. Tad nu nodzēruši priecīgas kāzas un dzīvojuši laimīgi.