Reiz kēneņa meita īskuojūt sovam tāvam golvu, atroda tur lelu vuti. Šū vuti jei sadūmova izaudzēt vēl leluoku na kai jei ir. Vyspyrms jei šū vuti palyka zam stakana (glāzes) un viņai deve kotru dīnu ašņa kū ēst. Par vutes audzēšonu kēneņa meita sovam tāvam un cytim saimes dzeivuotuojiem nikuo nabeja sacējuse, bet kad vutei pītryuka vītas jau zam kubola, tod jei pastuostēja par tu tāvam un muotei. Tagad šū vuti nūvītuoja aizdorā klāvā.

Kad vuts bejā izaugusja pusčyuča lelumā, tūlaik vuti nūkova. Kēneņa meita izsludynova vysā valstī, lai vysi ļaudis, kai boguotī tai arī bednī, īsarūn taidā un taidā dīnā kēneņa pilī. Pasacēja, ka tiks dūta gaļa ēst, un kurs jauns puiss atgoduos, kaida šeit gaļa, tys paliks juos veirs, vai pi tuo viņa izīs.

Kai pasludynova, tai arī nūtyka. Saguoja brīsmeigi daudz ļaužu, ka tikkū pi kēneņa ādamgoldim pītyka vītas. Vysvairs beja saguojuši jauni puiši, jo katrs gribēja apsaženeit ar kēneņa meitu. Pēc kaida laika pīlyka uz goldim gaļi, kuru vajadzēja atgoduot. Tagad kēneņa meita guoja pi kotra jauna puiša un vaicuoja, kas šeit par gaļi. Nivīns navarēja jai atbildēt. Vysaidi zvēri, putni, lūpi, tuorpi un pat mozi dzeivnīceņi tyka pīmināti, tūmār nivīns napīminēja vutes.

Vīns kēneņa dāls īmoksova lelu naudu šuos kēneņa meitas kolpyunai, kura jam pasacēja, kas tur byus par gaļi.

Šis kēneņa dāls tymā dīnā, kurā vajadzēja īt uz kēneņa pili, apsataisēja uboga drēbēs un izskatā. Šis jauneklis jau seņ gribēja apsaženeit ar šū kēneņa meitu, bet jei pi juo naguoja. Kad kēneņa meita pīguoja pi šuo ubadziņa, jis uz reizi atbildēja, ka še ir vutis gaļa. Kēneņa meita uz reizi izdzierdusja taidu atbildi, gryuši nūsapyutja, tūmār sova apsūlējuma navarēja atmest: vajadzēja, gribūt nagribūt, ar ubogu ženeitīs, bet ubogs nu prīcas nazynuoja, kū īsuokt runuot un dareit. Kēneņa meita nūmaucja nu sova piersta vysskaistuokū zalta gradzynu un tū izmaucja uboga pierstā.

Ūtrā dīnā kēneņa meita ar ubogu aizguoja uz šuo uboga muojom vīnā piertiņā. Vajadzēja jīm obejim īt peļņā, lai nūpelneit naudu. Vīnu dīnu kēneņa meita aizbraucja uz tiergu ar muola traukim tierguotīs. Beja jau drusku puordavusja un arī pošlaik puordevja, kai nazkaids kēneņš skrēja ar zyrgu taišņi uz viņas traukim un sadauzēja vysus. Tys beja juos veirs, apsagērbīs kēneņa drēbēs. Tagad nelaimīgajai vajadzēja grīztīs uz muojom bez traukim, tikai ar drusku naudas. Vīnu reizi kēneņa meitu palyudzja par kukarkom vīnuos kuozuos, jo viņa beja sevi izsludynovusja kai lobu kukarku, kas lobi muok pagotovuot vysgorduokūs ēdīņus. Ejūt prūjom, tei apsūlēja nu kuozu atnest gordus kimūsus ari sovam veiram un dēļ to beja īšivusja ūtrā pusī prīškautā lelu kuldu. Kuozuos jei šimā kuldā pīlyka dažaidu gordu ēdīņu. Vīns kēneņa dāls jū izvedja doncuot un nu kukarkys kuldys suoka krist uorā tī ēdīņi, jai par lelu kaunu. Nūdoncuojis kēneņa dāls treis reizes kukarku nūbučuoja un pateicja viņai, ka jis ir viņas veirs, kas bejis puorsagērbīs par ubogu. Tagad jī aizguoja uz kēneņa pili un laimeigi nūdoncuoja garys kuozys.

P i e z ī m e. Attiecībā uz uts epizodu, skat. piezīmi pie pirmā varianta. P. Šmits.