Reiz viens jauns saimnieks gribējis precēties. Viņam nu ļoti patikusi nāburga meita, kas gan bijusi ļoti skaista, bet pavisam slinka. Tā viņš nu sācis prātot, kā to slinkumu varēšot izārstēt. Šim saimniekam bijusi arī viena kūtra ķēve, kas no krietnas pēršanas palikusi naskāka.

Jaunajam saimniekam, kā jau teikts, patikusi meita, un meitai tāpat arī saimnieks. Sevišķi vēl nopriecājusies meitas māte, ka meitai gadījies tāds labs precinieks.

Kāzu dienā brūtgāns braucis tīšām ar savu slinko ķēvi uz baznīcu, lai ar to pārvestu savu jauno sieviņu. Pēc laulāšanas viņš mierīgi atļāvis visiem panāksniekiem gaŗām pabraukt, un kad nu kūtrā ķēve maz vien vairs vilkusies, tad sācis to pamācīt ar pātagu. Ķēvei sitot dažs pātagas atsitiens ķēris arī jauno vedeni. Jaunā sieviņa nu prasa: "Kāpēc tu to zirgu tā sit?"

Vīrs atbild: "Slinkiem citu labāku zāļu nav."

Kādu dienu pēc kāzām jaunais vīrs ap brokastu laiku ienāk no darbā istabā un atrod savu sieviņu vēl gultā. Viņa nu gan uzliek vīram ēdienu uz galda, bet pati aiziet atkal gulēt. Vīram ēdot, pienāk kaķis un sāk gar kājām glauzdamies ņaudēt. Saimnieks nu bargi uzsauc kaķim: "Kaķi, es tev saku pirmo reiz: paliec mierā! Kad tev teikšu vēl otru un trešo reiz, tad tu redzēsi, kas ar tevi notiks."

Kaķis šādu biedēšanu neliek vērā un ņaud arvien uz priekšu. Tad saimnieks paķeŗ tam pie kakla un liek pret krāsni, ka tas arī vairāk nekad vairs neņaud.

Pēc kādām dienām govij rodas teļš. Laiks ir ļoti auksts un teļu noliek istabas kaktā, lai tas drīzāk atžirgtos. Teļš par laiciņu sāk bļaut. Saimnieks to dzirdēdams saka teļam: "Teļš, tu nedrīksti bļaut! Es to neciešu. Es sacīšu vēl otru un trešo reiz, un ja tu vēl neklausīsi, tad tu redzēsi, kas ar tevi notiks."

Teļš pavēli nesaprot un bļauj vēl arvien. Tad saimnieks sagrāb arī to rokās un liek pret krāsni, ka tas vairs neceļas augšā. Tāpat vēl notiek sunim un pēdīgi gailim, kuŗi arī pārkāpj trīsreizīgu saimnieka pavēli,

Jaunā saimniece redz šādu saimnieka īsu tiesāšanu un bargu sodīšanu. Viņa sāk brīnēties un baidīties par vīra triju reižu pavēlēm.

Otrā dienā pēc gaiļa nosišanas atnāk jaunās saimnieces māte. lai redzētu, kā meitiņai klājas. Kad nu saimnieks redz to pie meitas aizejam, viņš ieiet sānu istabā, lai noklausītos, ko māte ar meitu runā. Māte prasa meitai: "Meitiņ, kā tev nu labi klājas?"

Meita atbild: "Vai, māmiņ, kad tu zinātu, cik mans vīrs ir sirdīgs. Kad viņš saka pirmo, otru un trešo reiz, tad viņš nosit, ja vēl neklausa. Pirmo nosita kaķi, kas nemitējās pie galda ņaudēt, otru teļu, trešo suni un vakar pat vēl gaili. Man bailes vien metas, ka visu to dzirdu un redzu."

Māte, to noklausījusies, saka: "Es jau tev teicu: neej pie viņa! Bet tu tik sacīji: viņš tik labs un man ļoti patīk, es tikai viņu gribu."

Saimnieks, visu noklausījies, ieiet pie abām iekšā. Sievas māte saka: "Labdien, meitas vīriņ!"

Saimnieks atbild stingri: "Labdien, labdien!" Tad prasa sievai, vai mātei ēst arī esot devusi. Sieva atbild, ka vēl neesot devusi. Saimnieks teic: "Ej tūliņ, dabū ēdienu un pamielo māti!"

Šī nu arī vairs negaida, ka vīrs sacīs otru un trešo reizi. Kad sievas māte bija paēdusi, tad meitas vīrs tai cieti nosaka: "Nāc nu man līdza!" Sievas māte brīnēdamies atbild: "Vai, meitas vīriņ, kur nu es tev līdza iešu, kur nu tu mani vedīsi?"

Meitas vīrs turpretī stingri pavēl: "Es tev saku vienreiz un teikšu vēl otru un trešo reizi. Ja tu neklausīsi, tad redzēsi, kas ar tevi notiks."

Meita nu arī sabijusies paskubina: "Ej vien, memm, ej vien, nesaki nekā pretim!"

Sievas māte, jau zinādama meitas vīra īsās un stingrās pavēles, iet arī līdza, kur meitas vīrs to ved. Tā nu abi ieiet dārzā, kur meitas vīrs bija pašu laiku aris. Viņš nomauc savai kūtrai ķēvei sakas, uzmauc tās sievas mātei un dzen to pa vagu. Sievas māte nu žēlojas: "Vai, meitas vīrs, kam tu tā dari?"

Vīrs atbild: "Gan jau zināsi, par ko!"

Viņš vēl parāda pātagu un patiešām noaŗ kādas vagas. Tikai tad viņš palaiž sievas māti, lai nu ejot uz māju.

Mājā prasa sievas tēvs: "Kā nu meitiņai labi klājas?"

Sievas māte nu raud un žēlojas, ka meitiņai klājoties ļoti slikti. Meitas vīrs esot briesmīgi sirdīgs cilvēks. Lielās dusmās jau esot nositis kaķi, tēļu, suni un gaili. Nezinot, kā gan meitiņa ar tādu cilvēku varēšot nodzīvot. Sievas tēvs nu arī pats grib redzēt, vai meitas vīrs patiešām ir tik briesmīgs cilvēks, un pēc dienām noiet znotu apciemot. Kad sievas tēvs ieiet pie savas meitas, tad meitas vīrs atkal klausās sānu istabā, ko tur tēvs ar meitu runās. Sieva atkal stāsta, ka viņas vīrs esot ļoti ātrs un sirdīgs, viņai bailes vien esot, ka šās nenositot. Tēvs atbild: "Nevjaga arī vienmēr gulēt, bet strādāt un paklausīt vīram, ko tas saka. Te jau vairs nevari tā dzīvot, kā pie mums mājā. Ko tu padarīsi, tas jau jums pašiem nāks par labu!"

Meitas vīrs, noklausījies tēva prātīgo padomu, arī pats ieiet pie abiem iekšā. Viņš nu liek sievai, lai pataisa tēvam labu ēdienu un aizsūta vēl puisi uz krogu pēc šņabja. Labi paēdis, padzēris un ar znotu mīļi izrunājies, sievas tēvs iet atkal uz māju. Kad nu sieva redz, ka vīrs nāk ģenģerēdams uz māju, viņa iet tam pretī un saka: "Jā, jā, es jau domāju, ka tā būs. Ar mani viņš dārzu apara un ar tevi būs noecējis. Tev vecam vīram vairs nav spēka mājā pārnākt."

Vecais atbild: "Es nezinu ne par aršanu ne par ecēšanu. Tik to es zinu, ka meitas vīrs ir labs cilvēks, kas mani labi pamieloja un vēl sadzirdīja."

Tā nu arī meita bija no agrakā slinkuma izārstēta un dzīvoja laimīgi ar savu vīru.