Dzeivuoja dāds un buoba. Jīm beja vīna meita, meitai braucja daudz svotu. Jei nagribēja īt pi taida veira, kuram beja juostruodoj dorbs. Uz margu atbraucja vīns taids bryugons, kurs pasacēja : "Pī manis navajadzēs struoduot, es asu šaucs (kurpnieks)."

Tāvs atdevja meitu. Kad sataisīja kuozas, jī braucja uz baznīcu, bet zyrgs navalk braucēju, jis klīdz uz zyrga: "Nagaidi, valns, kab aizklīgtu treis reizes, velc!"

Bet zyrgs navalk, bryugons izlac nu rotu, pajem nazi, ar kuru nūgrīž zyrgu. Bryugons soka uz margas : "Turi kuojas. es uodu plēsšu."

Marga soka: "Nūtraipīšu drēbes ar ašni."

"Nagaidi treju reižu!"

Marga tur kuojas un bryugons pasoka: "Kab byutu uoda nūvylkta uz sātu, es vilkšu rotus!"

Marga nagrib uodas vilkt uz muojom, ka var nūtraipīt vysas drēbes, bet bryugons soka: "Jo navilksi - nagaidi treju reižu!"

Tai marga nūvalk uodu, bryugons rotus uz muojom. Bryugons atsasāst zuoboku šyutu, taišņi tymā breidī dzīd gails.

Šaucs soka: "Nadzīdi!"

Gails otkon dzīduoja, šaucs izskrēja uz ustobas, atgrīzja gaiļam golvu.

Pa tū laiku atguoja sīvas muote apcīmuotu. Znūts soka uz sīvas: "lzvuorej gaili, apcep, bet es skrīšu uz krūgu pēc brandveina."

Muote palyka ustobā ar meitu, znūts klausuos aiz durovu, kū juos runuos. Muote vaicoj meitai: "Kai, meit, labi dzeivuot?"

Meita soka: "Labi byutu, ka nabyutu dusmīgs, gails suoce dzīduot divi reizes, jis pasacēja uz gaili nadzīdi. Tys kai suoce dzīduot, tai nūsyta pādējū gaili."

Znūts, tū vysu nūsaklausējīs, īskrēja ustobā aizklīdzja uz sīvas muotes: "Dreižuok īsim buļbu ortu!"

Sīvas muote grib kaut kai atrunuotīs, bet znūts soka: "Nagaidī trešuos reizes!"

Meita soka uz muotes : "Ej lobouk, cytaiži nūsiss."

Znūts soka uz muotes: "Jyudzīs orklā, nagaidi treju reižu!"

Sīvas muote aizjyudzjās un meitai lyka voduot, pats turēja orklu, tai atora vysas buļbas. Tikkū izjyudzja sīvas muoti nu orkla, jei kai troka aizskrēja uz muojom. Nūskrējuse uz sātu, pastuosta sovam veiram, kaida dzeive meitai.

Atīt tāvs apsavārtu meitas, tad znūts soka uz sīvas: "Nūkaun vystu, es īšu pēc brandveina."

Znūts izguojis uorā un aizīt aiz durovu klausītūs, kū tāvs runuos ar meitu. Tāvs vaicoj meitai: "Kai dzeivoj?"

"Labi byutu dzeivuot, ka nabyutu dusmīgs."

"Vajaga klausīt!" tāvs pavēlēj meitai.

Znūts, izdzierdis tāva runu, ka vysu runoj pa jo pruotam, nu lelas prīcas aizskrēja uz krūgu pēc brandveina. Sīva jau beja pīvuorējuse, jis atnesja brandveinu. Jī suoka ēst un dzert, tai tāvs pi znūta nūdzeivuoja divas dīnas, bet sīvas sātā nabeja mīra, jei dūmuoja: "Ar munu veiru vysu teirumu apars."

Znūts, sīvas tāvu pīdzierdējis, īdevja divas buteles leidza, kuras puorlyka par placim. Sīva, īraudzējuse veiru, padūmuoja, ka veirs ir sprucis un bāg ar vysu komotu (sakām), bet tī buteles brandveina. Atguojis uz sātu, soka uz sīvas: "Itaida znūta vaira nav uz pasauļa, kai šytys znūts."