Baguotu bruoļu muosa beja izguojuse pi naboga. Jei beja ļūti stiurgalvīga, veirs jū syta, bet jei veira naklausīja. Vacuoki juos beja ļūti tuoļi, tai ka navarēja sasazynuot. Vīnu dīn atguoja da viņai vecīts nu tuos molas uboguodams. Kai jei prīcīga palyka. "Ai, dzedeņ (krusttēvs), vai vēl ir tys akmins lelais pi klāva kur vysod beja pīsēdis daudz mušu?"

"Meiteņ, jau nava - mušas salaizīja."

"A, vai vēl dzeiva tei upeite, kur tecēja aiz klāva?"

          "Nu juos vysod dyumi guoja i guoja kotru vokor, meiteņ, jau sadaga."

          "A, vai ta ir vēl pi myusu tāva tei gudruo kuceitja - gulēja zam slīkšņa?"

          "Jau sen navā - jau ūtrs gods, kai par popu izguoja. Es tai i dūmuoja, ka jei par kū izīs."

Jei vecīti pamīluoja, pabaruoja i maizes leidza īdevja. Poša naēdja nikuo, tikai apsagrauzja, maizes jau beja moz atlicis. Tys vecīts aizguoja pa ceļu. Vecīts pastuostēja viņas muotei, kur viņas meita dzeivoj. Reitā muotja atgrīzja gobolu maizis, īlyka kuleitī un aizguoja da meitai. Muotja aizguojuse meitu pīvuicēja naklausīt veira, nadarīt, kū veirs saceis, byut dusmīgai uz veira. Veirs beja aizzaglobuojīs un dzierdēja meitas un muotis runu. Veirs jēmja un aizjyudzja muoti ar meitu ecēšā, leidz tam dzonuoja, koleidz obas nūkusa. Muotja, moz dūmuodama, aizskrēja uz sātu. Aizguojuse pastuostīja, kai kluojās meitai.

Īs vactāvs meitas pasavārtu. Uz reita tai pat aizguoja. Vactāvs meitu vuicēja, ka klausīt veira, nasaplēst un dzeivuot sadarīgi. Veirs nūsaklausījuos aizzaglobuojīs. Veirs pamīluoja vactāvu ar meitu vysaidim guordim ēdīņim un dzērīņim. Pi znūta beja pataisīti jauni sokkūki, jis tūs atdevja sīvas tāvam. Vactāvs apmauca tūs sokkūkus iz kokla i īt. Buoba īsavāruse, vactāvam aizskrīn prīškā klīgdama: "Ai, dzedeņ, dzedeņ, kai tev beja gryūt. Uz mana ecēja, es koč izzaruovuse nūsvīžu sokkūkus, a tu ar visim sokkūkim nu bailes atskrēji."