Dzeivuoja vīns zemnīks, jam beja vīns dāls, kurs nabeja precēts. Vīnu reizi zemnīks cīši saslymuoja un dreiži nūmyra. Dāls paglobuoja sovu tāvu un palyka dzeivuot vīns pats, bet vīnam pašam dzeivuot cīši gryuti. Sadūmuoja puiss precētīs un pajēmja sev par sīvu vīnu meitu. Tei meita beja cīši nabadzīga un dzeivuoja ar sovu muoti. Pēc kuozom puiss pajēmja dzeivuot pi sevis sīvas muoti. Tai jī dzeivoj trejūs un struodoj, kai vysim pīdar. Veirs suoka cīši mīļuot sovu sīvu, un kū jei pasoka, vysu jis dēļ juos izdarīja, nikod naatsacīdams.

Vīnu reizi sīva soka veiram, ka jei grib, lai jis dēļ juos sašyutu lobu duorgu duorgu apakli. Veirs soka sīvai: "Kažūku nūpierkt nav naudas, un jo pierkt kožūku ar, tad vajag puordūt zyrgu."

Ar itim vuordim veirs izguoja nu ustobas, un stuoja sincēs un klausuos, kai sīvas muote runoj sovai meitai: "Tu pastot uz sova - lai tev nūpierk kažūku un lai puordūd zyrgu." Veirs otkon īguoja ustobā, bet nikuo narunuoja. Sīva otkon suoka prasīt, lai nūpierktu jai kažūku. Reitā veirs, nikuo napasacīdams, pajēmja zyrgu, nūvedja uz mīstiņu, puordevja, nūpierka par tū naudu sīvai kažūku ar duorgu apakli, atnezja uz sātu un atdevja sīvai, kuŗa beja cīši prīcīga.

Paguoja kaida nedēļa; nav molkas, nav ar kū kurinuot, vajag saļt zemē. Veirs runoj sovai sīvai: "Vajag braukt uz mežu pēc molkys."

Sīva atbild : "Es lobuok pajimšu nu sabrim."

"Na, nu sabrim es najimšu, brauksim paši!"

Veirs aizjyudzja sovu sīvu rogovuos, sāduos pašs īkšā un ar puotogu dzan sovu sīvu. Itū reizi jī sabraukuoja uz mežu un atvedja molkas. Cytā reizē veirs aizjyudzja sīvu un sīvas muoti rogovuos, pats sāduos īkšā un syt ar puotogu sīvai par placim vīnu reizi, bet sīvas muotei - divi reizes.

Atbraucja veirs uz mežu, pīlyka lelu vazumu molkas, sīva ar muoti navar pavilkt, bet veirs ar puotogu jūs pa placim syt un runoj: "Gribējat duorgu kažūku, tad vilcit vazumu! Dreiži byus vosara, tūlaik orsit zemi!"

Suoka sīva prasīt veira, ka paleidzētu, bet veirs soka: "Tev vajadzēja duorga kažūka, tad vilc!"

Bet sīvas muote runoj: "Par kū es vilkšu?"

Veirs jai atbildēja: "Par tū, ka tu muocīji meitu, lai jei pastatītu uz sova un prasītu nu manis duorgu kažūku!"

Ar lelom mūkom sīva ar muoti atvylka nu meža vazumu ar molku un cīši pīkusa. Veirs soka sīvai: "Reit otkon brauksim pec molkas, muote ari brauks!"

Suoka sīva un sīvas muote prasīt veiru, ka labuok, lai jis puordūd kažūku un pierk otkon zyrgu, jo juos navar volkuot vazumu un cīst puotogas sitīņu.

Reitā veirs nūnesja kažūku uz mīstiņu, puordevja un par tū naudu nūpierka vēļ zyrgu. Nu tuo laika vairuok ni sīva ni sīvas muote naprasīja, lai veirs puordūtu lūpus un pierktu jīm kaidu duorgu drēbi, bet struoduoja un nosuoja, kas pi jūs beja. Tai jī tagad dzeivoj : veirs mīļoj sovu sīvu un žāloj sīvas muoti un ar puotogu vairuok nasyt.