6. A. 901. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVIII. Krakavā 1895. 236, 1.
Bjeja tāvs ar muoti, jīm bjeja sjeptiņi bārni, i nu tūs sjeptiņu bārnu sješi apmyra, vīna vīn sjeptijtā mjeita palyka. Cīši, cīši juos žāluoja, djēļ tuo, ka viņim bais bjeja, kab jei nanūmiertu. Audzjēja i globuhja i leiguoja, to muotja, to tāvs, vys leiguoja. Leiguoja jau, cikom viņa izauga lela - i koč lela izauga, vys jū leiguoja tāvs ar muoti.
Nu i atbraucja jai svuoti, svuotuot jau jū, i soka muotja ar tāvu iz tū jaunū puisi, kur jū svuotoj: "Ka tu gribi jū jimt, to vjerīs, kab dorba nodūtib jai anikaida vīn dareit, i kab tu jū nasistib i nalomuotib !"
Jis pazajēmjās, ka nalomuoškys, i nasiškys jū i nadūškys nikaida dorba struoduot. Pjec tuo nūtaisja jau kuozys, i nūvad jū iz jauniča sātu, i nūvad šyupjeli leidza - šyupjeli nūvad i pakar ustobā. Cyti doncoj i guļoj [līksmojas], a jei kuop šyupjelī i leiguojas. Pjec kuozu, ka jau gosti bjeja izbraukuši, vysi stuoj dorbu struoduot sātā, a jei leiguojas šyupjelī. Nakti ar vjeiru guļ, a dīn leiguojas i dorba nador.
Dūmoj tāvs: "Kas niu byus nu tuo? Kū jis daŗēškys ar taidu vadaklu? Buort juos nalyka, i sist juos nalyka. Kai jū izvuicjēt da dorba, ka navar ni sist, ni lomuot?"
Soka tai tāvs iz muotis: "Paraudzjēsim, nadūsim mjes jai āst!"
A muotja juos žāluoja i nu tāva pazagš djevja jai āst, i jei vys kai leiguojas, tai leiguojas. Tāvs radz, ka sīva naklausa jū, stuoja tagan pi ciepļa pats, sorgoj, kab jai naīdūtu muotja nikuo. A ka izvuorēja maltjeiti - gotova jau, saucja vysu saimi pi golda i soka jis tai: "Kas dorbu struoduoja, lai īt vysi āstu, a kas leiguojās, lai leiguojas!"
Vysi pajēdja, a jai nadjevja nikuo. Iz ūtrys dīnys izlyka muotja āst vuoŗēt, i poša nūguoja iz cytu dorbu. A jei daskrīņ, lizjeicu [kaŗoti] pajēmja, putru izmaisēja i otkon kuopja šyupjelī leiguotūs. Cyti saguojuši āstu, tāvs soka tai: "Kas dorbu struoduoja, lai īt āstu; a kas leiguojās, lai leiguojas!"
Jei soka: "Tātjeit, i es šudiņ dorbu struoduoju!"
Tāvs vaicoj: "Kū ta tu, mjeitiņ, struoduoji?"
"A es putru izmaisjēju!"
Tāvs soka: "To dūd jai tū lizjeiku aplyzguot, ar kuru jei putru maisjēja!"
Jai padjevja tū lizjeiku, i jei tū dīnu otkon golodna [izsalkusi] bjeja. Pa tam, ka vysi paāduši, tāvs saslādzja, kas bjeja palics nu maltjeitis, i atslāgys kješā sabuozja. Nu jei saprota jau tū, ka vajaga dorbu struoduot, kab dabuot āst.
Iz ūtris dīnys stuoj vysi pi dorba i jei dastuoj i paleidz jau vysu struoduot muotjai: izslauka ustobu, i lizjeikys apmozgoj, i bļūdys, i gū[v]s izslauc, i gonūs izdzan - vysu jau paleidz pastruoduot. Pjec tuo otkon šyupjelī īlac i leiguojas. Atīt tāvs iz maltjeiti i soka tai: "Kas dorbu struoduoja, lai īt āst, a kas leiguojās, lai leiguojas!"
A jei soka: "I es šudiņ, tātjeit, dorbu struoduoju!"
Tāvs soka: "Kū ta tu, mjeitiņ, daŗēji?"
"A pavaicoj, tātjeit, iz muoti!"
Nu muotja pascjēja, ka jei vysu dorbu leidza ar jū struoduoja. Tūlaik tāvs soka: "To ej, mjeitiņ, āstu ŗeizjā!"
Jei izskrēja nu šyupjeli i nūguoja āstu; a tai šaltjai, cikom ādja, viņi nūjēmja šyupjeli, sakopuoja, cjeplī īsvīdja i sadaga. Nu tuo laika jei leidz ar vysim struoduoja i ap šyupjeli jau naguoduoja.
Nūbraucja jei iz tāvu, iz muoti sovu, i pazalilēja, ka jau jei vysu dorbu struoduot muok. Vaicoj tāvs ar muoti: "Može [varbūt] tjevi syta? Može mūcjēja?"
Jei soka: "Nā, nasyta maņ, i namūcjēja, a es jau poša pazynu, ka vajaga maizi pjelnīt. Atbraucīt niu iz manim, tātjeit, māmjeņ, pazvjērsit, kai es labi dzjeivuoju par tū, ka vysu dorbu jau sastruoduot muoku."