Dzeivuoja trejs muosas un vysas beja cīši smukas. Divi vacuokuos muosas beja lelas natikles un nagribēja nikuo struoduot, bet jaunuoko muosa dīnu un nakti struoduoja sovom muosom. Muosas lūcīja sev pyurus un galdēja, kad puiši atbrauks svuotūs.

Vīnu reiz atbrauc vīns zemnīka dāls svuotūs uz tuom meitom. Meitas īraudzēja, ka atbraucja puiss svuotūs, tyuleņ divi vacuokuos muosas apvylka jaunas suknes un pījēmja vīsu, bet jaunuokuo muosa tymā pat dorba suknī sāduos pi dorba aust drēbes. Suoka meitas ruodīt puišam sovus pyurus, bet jaunais puiss pīguoia pi jaunuokuos muosas un vaicoj : "Par kū tu naruodi sova pyura?"

Jaunuokuo muosa jam atbildēja: "Man nav nikuo!"

Tūlaik puiss soka: "Es tevi mīļuoju un jemšu par sīvu!"

Izdzierda muosas, ka puiss tai pasacēja, un aizklīdzja bolsā: "Mes juos ni par kū nadūsim, jei myusim pašom vajadzīga!"

Tūlaik puiss runoj : "Pajemit kotra pa kerzinei un ejit uz mežu ūguos, kura dreižuok pīlasīs ūgu, tei byus muna sīva!"

"Labi," pasacīja meitas, pajēmja kerzines un nūguoja uz mežu. Mežā suoka juos vysas lasīt ūgas. Jaunuokuo muosa pīlasīja pylnu kerzini un grib īt uz sātu. Iraudzēja muosas, pajēmja un atjēmja nu juos ūgas un padalīja uz divējom daļuom. Suoka jaunuokuo vēļ lasīt, bet vacuokuos pīkusa un atsasāda atsapyst. Jaunuokuo muosa pīlasīja ūgu vēl pylnu kerzini un, lai naradzātu muosas, atguoja uz sātu. Puiss pajēmja jaunuokū muosu, apvylka laulibas drēbes un jau brauc lauluotūs. it nu meža vacuokuos muosas un veras, ka jūs muosa brauc ar jauniču lauluotūs. Juos nu lelom dusmem nūkrita uz zemes un tī pat uz vītas abadivējas nūmyra, bet jaunuokuo muosa izguoja pi veira un tagad labi dzeivoj.

P i e z ī m e. Šī gan ir citāda pasaka, bet ar slinkumu atgādina šo pašu numuru. P. Š.