Vīnu reizi dzeivuoja tāvs, muote un dāls. Tāvs jau bejis ļūti vacs un navarējis jau struoduot. Dāls vīnu reizi ļūti nūstruoduojīs, atguojis nu teiruma un soka uz tāvu: "Vai, es šudiņ cīši nūstruoduoju!"

Tāvs sacīja: "Pats dēļ sevis, dēliņ."

Vīnu dīnu dāls veds labību nu teiruma uz muojom. Vokorā atguojis uz ustobu un soka: "Vai, es šudiņ otkon nūstruoduoju!"

Tāvs otkon sacīja: "Pats dēļ sevis, dēliņ."

Savedis un apkyulis vysu labību, atguojis uz muojom un soka: "Vai, es šudiņ nūsakyulu!"

Tāvs taipat soka: "Pats dēļ sevis, dēliņ."

Tad viņš aizzasirdījis, guojis un licis guņi kulā un sadadzynuojis. Atskrējis uz muojom un soka uz tāva: "Lyku un sadadzynuoju kulu."

Tāvs teice: "Pats dēļ sevis, dēliņ."

Vīnu reizi saslimis tāvs un dāls daguojis pi tāva un vaicoj: "Kai man dzeivuot?"

Tāvs atbildēja: "Dzeivoj tai kai es, un byusi boguots. Kad arsi, tod pi kotras šņūres nūmozgoj lemešus, bet audzēkņa par dālu naskait un sīvai vysas taisneibas nasok, ar kungiem pi vīna golda nasēd!"

Jis palyka nabadzeigs un aizguoja uz muižu par kolpu, kungs jū ļūti mīļuoja. Kad kungs brauce kur, tad atstuoja vysu muižu uz viņa rūkom. Tam kungam bija taids ļūti duorgs putns, jis vysu kū redzēja, tū stuostēja. Kolps reizi sadūmuoja pajēmja tū putnu, aiznesja uz sovom muojom un palyka zam kubula. Tad kolps aizguoja uz mežu un nūšuovja rubynu un atdevja tū sīvai. Šei izverd šū putnu. Sīva vaicoj: "Kas tys par putnu?"

Koļps atsoka sovai sīvai : "Tys ir muižas duorgais putns. Izverd un apēssim, bet nadūd nikam un nasoki nikam."

Atguoja kyuma un sīva īdevja ēst viņai gaļu. Kyuma vaicoj : "Kur tik gorda gaļa?"

"Es tev, kyumeņ, pasceitu, bet tu nasok nikam. Šei gaļa ir tuo putna nu muižas."

Atbrauc kungs uz sovu muižu un vaicoj: "Kur ir putns?" Kungs aizzadusmuoja un sacīja: "Es pus muižas nagrybu par tū putnu."

Kungs suocja meklēt pa vysom molom un sūlēja ļūti daudz naudas. Sasaucja uz muižu vysus ļaudis un vaicoj : "Kas pasacīs, tam byus lela moksa."

Kyuma aizguoja uz muižu un pasacēja: "Tavs kolps nūnesja. Es beju tur un ēžu gaļu, man devja kyuma tuo putna gaļu." Tad atsaucja kolpu un vaicoj: "Vai tu pareizi pajēmi putnu?" Tad kolps vaicoj kunga: "Kas tev tū sacēja?"

"Tova kyuma. Ej un atsauc pi manis viņu."

Atvedja tū kyumu, tad vaicoj kolps: "Kur tu redzēji tū putnu."

"Es ēžu paša tuo putna gaļu un tova sīva vēļ sacīja: "Tū nikam nasoki."

Tad kungs palyka dusmīgs uz kolpu un sacīja: "Vajaga viņu pakuort."

Tad sasaucja vysus ļaudis, lai verās, kai jū pakuors. Viņš aizguoja ari pi kunga, lai kar. Nivīns nagribēja viņu kuort, bet paša audzēkins sacīja: "Dūd man, es viņu pakuoršu."

Tad kolps lyudzja: "Dūd man izstuostīt, kai man tāvs sacēja mierdams. Dzeivoj, dēliņ, kai es tev sacīšu. Sīvai vysas taisneibas nasoki, audzēkņa par dālu naskait, tys tev cylpu liks ap koklu. Aiz kunga golda nasēd un ar kungim draudzeibu naved. Tagad es atrodu tāva taisneibu. Putns man ir muojuos dzeivs, es viņu atnesšu."