Dzeivuoja uz pasauļa vīns jau vacs zemnīks. Jam beja vīns dāls, kuŗu tāvs cīši mīļuoja. Vīnu reizi vacais cīši saslymuoja un jau myra zemē. Tāvs pi pašas nuoves pasaucja dālu un runoj jam tai: "Es, dēliņ, jau mieršu zemē, un tu paliksi vīns pats dzeivuot, bet pīmini munus vuordus, jo dzeivuosi uz pasauļa, tu ar muižinīkim nikaidas draudzības navodoj un kad pajemsi sev sīvu, nikad taisnības jai narunoj."

Ar itim vuordim vacais tāvs nūmyra. Dāls paglobuoja tāvu un suoka dzeivuot vīns pats, bet tai kai vīnam pašam dzeivuot beja gryuts, jis apsaprēcēja un pajēmja sev sīvu, kuŗai vuords beja Agata. Jī dzeivoj obadiveji cīši labi. Vīns ūtru mīļoj un klausa. Itys zemnīks īsadzeivuoja un jam beja vysaida monta: maize un nauda. Vīnu reizi īt nu teiruma zemnīks un sastopa muižinīku, kurs dzeivuoja natuoļi nu cīma. Muižinīks prosa nu zemnīka poruoda naudas. Zemnīks īdevja muižinīkam naudas, pīrunuodams : "Dēļ kunga vvsod varu."

Tai muižinīks nūguoja sovu ceļu, bet zemnīks sovu. Puorīt vairuok kai pusgoda, bet zemnīks poruodu nu muižinīka vēļ nadabuoja. Vīnu reizi zemnīks guļ uz gultas un sadūmuoja, ka juo tāvs pi nuoves jam runuoja: "Tu, dēliņ, ar muižinīkim nikaidas draudzības navodoj un sīvai taisnības narunoj."

Dūmoj zemnīks pats sevī : "Īšu es pi muižinīka pēc sovas naudas." Nūīt zemnīks pi muižinīka uz juo muižu pēc sovas naudas. Muižinīka jis naatroda sātā. Izīt zemnīks nu muižinīka, verās, ka juo duorzā staigoj daudz lelu boltu guļbīšu. Zemnīks vīnu guļbīti sagyva, nūnesja uz sovu sātu un runoj sovai sīvai: "Es nūzogu nu muižinīka guļbīti, pajēsim lobas gaļas, bet tu nikam narunoj, lai ituo nikas nazynuotu!"

Sīva soka: "Ni-ni, nikam, veireņ!"

Vokorā zemnīks nūglobuoja itū nūzogtū guļbīti, bet pajēmja nūsyta sovu lelū zūsi un atdevja sīvai, runuodams : "Še, vuorej, paēssim lobas gaļas!"

Sīva izvuorēja zūsi un runoj veiram: "Vajag pasaukt sabrinīcu, lai jej parauga ituos gaļas, jej nikad sovā myužā naēdja gulba gaļas."

Veirs uz ituo nikuo napasacīja un sīva pasaucja sabrinīcu. Atīt sabrinīca uz jīm, sīva juos prosa apēst gabaliņu gaļas, runuodama: "Ēd, muosiņ, tu vēļ nikod sovā myužā naēdi taidas gaļas!"

"Kaida itei gaļa ir?"

Sīva jai nasoka, bet pēcuok, kad veirs izguoja uorā, jei pasacīja, ka veirs nūzoga nu muižinīka guļbiti un soka: "Tu jau, muosiņ, nikam nasacīsi nikuo."

"Nu, - es gon nikam napasacīšu."

Puorgoja na daudz laika un muižinīks izzynuoja, ka zemnīks nūzoga nu juo guļbīti un apēdja. Muižinīks, nikuo narunuodams, padevja zemnīku tīsā un tīsa nūtīsoja zemnīku sēdēt cītumā. Tūlaik zemnīks pajēmja guļbīti un īt pi muižinīka. Īīt zemnīks muižinīka ustobā un soka: "Muns tāvs mierdams man runuoja ar muižinīkim navaduot draudzības un narunuot sovai sīvai taisnības. Tuodēļ es gribēju zynuot, vai juo vuordim ir taisnība. Es guoju nu jums un redzēju, kai pa duorzu staiguoja guļbīši. Es vīnu sagyvu, nūnešu uz sātu, paruodēju sovai sīvai un pasaciju, ka nikas tuo nazynuotu. Tad nūkovu sovu zūsi un apēdem, bet jyusu gulbīti atnešu jyusim."

Muižinīks izklausīja zemnīku un pīdevja jam sēdēšonu cītumā. Nu tuos reizes zemnīks ilgi pīminēs draudzību ar muižinīku un narunuos sovai sīvai taisnības. Vacuo tāva vuordi izapildīja.