Bija reiz slinks, nabags puisis - it nekā viņam netikās darīt. Viņš sāka staigāt apkārt pa pasauli, nonāca kādā pilsētā un ieskatījās te pilskunga meitā. Šī viņam tā patika, ka viņš apņēmās to uzrunāt uz precībām. Meita bija arī ar to mierā; tikai abi vecāki negribēja ne par ko pielaist tādas precības. Bet meita kā gāja, tā aizgāja pie nabaga puiša.

Jaunais vīrs nu ir bēdās: apprecējies nu viņš gan ir, bet kur nu var sievu likt? Pašam tam nav ne kumosa maizes, ko bāzt mutē, ar ko nu vēl uzturēs sievu? Bet sieva neko daudz nenoskumst, viņa vēl drošina vīru: "Neviens vēl tagadējos laikos nav dzirdēts nomirstam badā, vai tad ar mums nu tas itin notiks?`'

Viņi aiziet labi tālu no pilsētas un apmetas kādās mājās par vaļeniekiem. Sieva pašuj smuku, smuku tabakas maku, iedod to vīram, lai nes uz pilsētu pārdot un piesaka: "Tā kā tu maku nepārdod apakš piecdesmit rubļiem!"

Vīrs paņem maku un aiziet uz pilsētu. Pie pilsētas vārtiem viņam nāk pretī vecs vīriņš un prasa, lai dodot viņam maku.

"Maku nevaru tāpat atdot - sieva mājās pieteica, ka to lētāk par piecdesmit rubļiem nav brīv pārdot."

"Ko nu niekus sievu klausīt? Nauda būs bijusi un izbijusī, bet es tev došu labu padomu, tas tev pietiks visam mūžam." Vīrs atdod vecajam vīriņam maku. Tas pateic: "Esi drošs un lec visur iekšā!"

Vīrs iet uz mājām un stāsta sievai, ka nauda nekas neesot, viņš tādēļ atdevis tabakas maku kādam vecam vīriņam pret padomu. Sieva dusmojās gan, bet ko nu vairs var darīt? Viņa pašuj otru maku, dod atkal vīram un piesaka, ka to nav brīv pārdot apakš simtu rubļiem. Vīrs nes atkal maku uz pilsētu. Pie vārtiem viņam atkal vecais vīriņš pretī un prasa maku.

"Sieva jau tagad bija uz mani dusmīga," vīrs atteic, "un man piesacīja, lai maku apakš simtu rubļiem nepārdodot. "

"Ko tev nauda var līdzēt?" teic vecais vīriņš, "dod man maku un es tev pateikšu gudru padomu, kas tev daudz labāki noderēs."

Vīrs atdod maku un vecais vīriņš viņam teic: "Kur aug vītoli, tur visur ir ūdens!"

"Vīrs gāja uz mājām un stāstīja sievai, ka neesot vis par maku dabūjis nieka simtu rubļu, bet krietnu padomu. Sieva sarāj vīru: kur viņš ar saviem padomiem braukšot, vai viņš pavisam esot prātu zaudējis? Maizes neesot vairs ne kumosa un viņš makus atdodot tikai tāpat nabagiem! Labi vīru izrājusi, viņa pašuj trešo maku un sūta uz pilsētu pārdot, bet atkal ne lētāki par simtu rubļiem. Vīrs nes atkal un atkal vecais vīriņš priekšā: lai dodot viņam maku! Vīrs gan negrib, negrib dot, bet vīriņš pierunā atkal un vīrs viņam atdod maku. Vīriņš viņam teic padomu: "Kad izvelc, tad paturi!"

Vīrs iet uz mājām: trīs padomi viņam nu ir, bet maizes ne druskas. Sieva tik dusmīga uz vīru, ka tūliņ šķiŗas no vīra un iet atpakaļ pie tēva. Vīrs nu ir atkal vaļīgs, viņš sāk kā agrāki lierēt pa pasauli. Tā nu viņš nonāk jūrmalā un redz, ka kuģis patlaban peld gaŗām. Vīrs sauc, ka viņš gribot braukt līdzi. Kapteinis piebrauc malā un uzņem arī vīru. Nu viņi brauc pār jūŗu prom.

Te saceļas vētra un visi kuģinieki sāk brēkt, ka ūdens sākot sūkties: kuģa grīdā patapis caurums un nu gāžas ūdens iekšā. Visiem bailes iet kajitē aizbāzt caurumu. Vīrs atminas, ka vecais vīriņš viņam teicis, lai tik esot drošs un lecot visur iekšā. Viņš tūliņ kajitē iekšā un aizbāž caurumu. Kuģis nu ir izglābts. Kapteinis iedod vīram veselu mucu zelta naudas. Vīrs viņam vēl brauc līdzi līdz nākošai pilsētai.

Pilsētā ir visādas mantas, lietas un bagātība pa pilnam, tikai ūdens tur trūkst. Visi ļaudis tikko vēl pusdzīvi, kā noslāpuši. Ķēniņš izsolījis tam, kas gādās ūdeni, pusvalsti, jeb visu naudu, cik viņa valstī var sadzīt. Gan izmeklējušies visvisādi aku racēji, bet ūdens nav atrodams.

Mūsu vīrs visu to noklausījies un atminējies vecā vīriņa otru padomu, ka visur ir ūdens, kur aug vītoli, iet un piedodas ķēniņam par akas racēju. Ķēniņš un visi pavalstnieki priecīgi, ka nu varbūt pietikšot pie ūdens. Vīrs aiziet netālu no pils pie vītoliem un sāk rakt; jau pie trešā, ceturtā šķipeles dūriena sāk sūkties ūdens un jo dziļāki raka, jo vairāk ūdens.

Ķēniņš un visi viņa pavalstnieki nezin no priekiem, ko darīt. Viņi visi steigšus vien nes akas racējam apsolīto naudu. Tas to liek kraut kuģos un brauc ar trim pilniem kuģiem naudas atpakaļ uz to pilsētu, kur viņa sieva uzturās pie tēva.

Lai gan viņš jau tagad kādu sešpadsmit gadu, kamēr savu sievu nav redzējis un pa to laiku pavisam no viņas tik pat kā atjucis, tomēr jo tuvāki viņš nāk pilsētai, jo vairāk viņš ilgojās savu sievu redzēt un pats brīnās, kā tik ilgi varējis bez viņas iztikt. Bet nu viņam uznāk bailes : kad tik viņa pa to laiku nav apprecējusi citu? Briesmīgas domas viņam ienāk prātā - viņš nospriež, ja sieva būs apņēmusi citu vīru, tad tam un arī sievai jāmirst. Vīrs jau norauga zobenu, ar ko tos nodurt.

Tikko pilsētā, viņš vispirms steidzas pie savas sievas. Bet ko viņš redz? Viņa sieva sēž uz galda un ir ieņēmusi jauna vīrieša galvu savā klēpī un ieskā tam galvu. Vīrs jau izrauj zobenu, lai abus nodurtu - jau grib durt, bet viņam par laimi iekrīt vecā vīriņa trešais padoms prātā: "Kad izvelc, tad paturi!"

Vīrs ir gan izvilcis zobenu, bet vēl patura - nedod tik ātri virsū. Sieva ierauga savu vīru un tūliņ nomana, ko viņš nodomājis. Viņa sauc: "Vīrs, vīrs, nenokauj savu sievu un savu dēlu!"

Vīram nokrīt kā zvīņi no acim, viņš atminas, ka viņam šķiŗoties, sieva palikusi tādu ļaužu. Viņš apkampj sievu, apkampj dēlu un izstāsta, kas viņam bijusi par laimi, kādus augļus viņam nesuši trīs padomi. Ak tēvs, kas nu visiem par prieku! Nu grib sieva, grib arī citi rada gabali agrāki nosmādēto vīru. Trīs naudas kuģi to pavisam padarījuši par citu cilvēku.