Reiz viens muižas barons licis saviem kalpiem vest labību uz pilsētu. Barons no rīta vēlāk nobrauks ar savu kučieri. Kučieris domā kautko pilsētā nopirkt, jo viņam bija kabatā trīs simti rubļu naudas.

Viņi nobrauca pilsētā. Barons paliek labību pārdot, kučieris gāja nopirkties. Staigādams viņš redzējis vienā veikalā sirmu vecīti sēdam. Kučieris gājis prasīt, ko viņš pārdodot. Vecis atbildējis : "Es andelēju padomus."

Kučieris prasījis, cik maksājot viens padoms. Sirmais vecis atteicis: "Viens padoms maksā simtu rubļu."

Kučieris teicis, lai viņam vienu padomu pārdodot. Sirmais vecītis teicis: "Brauc pa labu ceļu apkārt, nekā pa sliktu ceļu tiešām."

Kučieris domājis, kā lai varot maksāt par tādu nieku simtu rubļu. Viņš teicis, ka naudas viņam esot, lai dodot vēl divus padomus. Otrs padoms bijis tāds: "Neguli tādā krogā, kur ir vecs krodzinieks un jauna krodziniece."

Trešais padoms bijis tāds : "Dieva radību neapsmej." Kučieris nogājis atkal pie barona, kā braukt mājā. Kalpi bijuši jau norunājuši braukt pa taisno, bet slikto ceļu. Bet kučieris atcerējies savu padomu un braucis apkārt pa labo ceļu. Kučieris ar baronu, pie kroga atbraukuši, gaida kalpus. Pēc kāda laika atbrauc arī: citam rati salauzti, citam zirgam kāja iznirināta.

Mājā viņi vairs nevar pārbraukt, jo ir liela tumsa. Viņi prasa, lai ļaujot krogā pārgulēt. Krodzinieks ir ar mieru atļaut. Kad zirgus kalpi bija sakopuši, viņi gāja gulēt. Apgulās arī krodzinieks, kas bija vecs vīrs, kam tikai miera vajadzēja, bet krodziniece bija vēl jauna. Tā nu visi guļ un krāc. Bet kučieris atcerējās padomu par jauno krodzinieci un veco krodzinieku un tikai gaidīja, kas te notiks.

Krodziniece aiz tūbanka andelē. Kučieris redz, ka pa logu ielec viens smalks kungs, sāk bučoties ar krodzinieci un dzeŗ šņabi. Tad tas kungs paņem kumpi un nokauj veco krodzinieku.

Kučieris izlec pa logu laukā, paņem kumpi un gaida, kad leks pa logu laukā jaunais vīrietis. Kad nu viņš lec laukā, kučieris nocērt šim puspēdas. Pēdu viņš paņem un paglabā.

No rīta krodziniece sauc un bļauj kā traka. Visi turienes policisti ierodas un grib baronu pakārt. Barons gan saka, ka viņš vainīgs nemaz neesot, bet kur tad visiem atteiksies? Barons prasa, lai nākot mācītājs nodot grēku piedošanu. Stāsta, ka mācītājam esot slima kāja, nevarot ierasties. Barons saka, lai ar visu gultu vedot šurp, ja kāja sāpot.

Kučieris visu jau nu saprot, kas ir. Kad nu pēdīgi arī atved mācītāju, kučieris prasa, kas kājai kaitot. Mācītājs stāsta šādus tādus niekus. Kučieris iziet ārā, ienes nocirsto kāju un pamērī, vai pas, vai ne. Jā, kā tad, kāja pas. To redzēdams kučieris saka uz tiesnešiem: "Manu kungu gan jūs nekārsit, bet jūs kārsit pašu mācītāju, kas ir vainīgs. Šī ir viņa kāja, ko es nocirtu pagājušo nakti, kad mācītājs nokāva krodzinieku."

Tūlīt mācītājam uzlikuši valgu kaklā un pakāruši. Barons turpretī ar kalpiem pārbraucis mierīgi mājā un samaksājis kučierim daudz naudas par to labumu.

Barons savu kučieri vedis visur līdz, kur tikai braucis. Reiz viņi nobraukuši uz pilsētu un iegājuši viesnīcā pusdienu paēst. Barons apstellējis pusdienu, un visi sākuši ēst. No krodzinieka istabas iznākusi liela, gara čūska un gājusi pie katra šķīvja pasmeķēt. Visiem palicis bail un viņi sarāvušies. Kučieris atcerējies vecā vīra doto padomu un teicis: "Dieva radību neapsmej."

Čūska palikusi par skaistu jaunavu. Krodzinieks samaksājis kučierim daudz naudas, jo čūska bijusi apburtā krodzinieka meita. Kučieris nu apprecējis izglābto meitu un nu abi dzīvojuši bagāti un laimīgi.