Viens puisis apņem tādu sievu, kas liela šuvēja un rakstītāja. Reiz sieva izšuj raibiem rakstiem tādu zīžu gultas sagšu, kas mazākais simtu rubļu vērts. Vīrs aiznes dārgo sagšu pilsētā pārdot. Bet pircējs saka: "Vēlies, ko labāk gribi: vai naudu, vai labu padomu?"

"Ko nu vēlēties? Nauda laba lieta gan, bet labs padoms dažreiz derīgāks. Ē! ņemšu to padomu! Saki, kāds viņš ir!"

"Viņš ir tāds: dimants cietāks par tēraudu! to nevajaga aizmirst."

Par tādu padomu vien vīrs noskuma gauži un pārgāja itin nošļucis mājā. Bet sieva mierināja: "Tagad izšūšu vēl raibākiem rakstiem zīžu gultas apsegu, to pārdosi pilsētā par divisimti rubļiem - būs nauda atkal."

Labi, izrakstīja apsegu un vīrs nesa pilsētā pārdot. Bet pir cējs saka: "Šis apsegs rivisimti rubļu vērts - tur nav ko runāt; tomēr vēlies, ko labāk gribi: vai naudu, vai labu padomu?"

"Ko nu vēlēties? Nauda laba lieta, bet labs padoms dažreiz derīgāks. Ē! ņemšu padomu! Saki, kāds viņš ir!"

"Viņš ir tāds: kas nedienās pasmejās, tam laime uzsmaida!"

"Labi, labi!" vīrs atteica un pārgāja mājā bez naudas. Bet sievas tēvs pikts bez gala: "Vai tādam muļķim savu meitu devu? Naudu izkaisīt pa sētmalām! Prasi, kur šis skries ar saviem padomiem!"

Un tā nu vārds pa vārdam, vārds pa vārdam, kamēr sievas tēvs sapiktojās pavisam un aizdzen znotu projām. Neko darīt jāiet. Kur nu ies? Ies uz kuģiem un brauks citā malā laimi meklēt. Brauc, brauc - saceļas vētra uz jūŗas un kuģis svaidās kā čaumala. Citi kuģinieki pārbijušies vaimanā, ko nu iesākšot tādā nedienā; bet znots tikai pasmejas un uzsvilpo. Nu citi norunā: "Skaties, mēs vaimanājam, viņš smejas! vai ziniet: caur viņu vien laikam tāda vētra sacēlusies, viņš būs burvis - metīsim viņu jūŗā!"

Labi, iemeta jūŗā. Bet tai pašā brīdī sagadījās no jūŗas dibina daudz mazu vīriņu, sprīda garumā, ar kuplām bārdām, olekts gaŗumā. Tie saņēma slīcēju un ienesa jūŗas dibinā lielā skaistā pilī. Un tur pilī redzēja vīrus pie liela galda; viens deva mīklas minēt - citiem bija jāmin. Znots iesēdās kaktiņā un gaidīja, kas īsti notiks. Te mīklu devējs iesauksies : "Vēl mazs, mazs brītiņš laika - ja uzminat šo beidzamo mīklu, tad vēl ir līdzēts. Tādēļ sakait ātri: kas ir cietāks par tēraudu?"

Vīri minēja, minēja - nevarēja uzminēt. Bet znots tagad atminējās pircēja padomu - viņš iesaucās: "Dimants!"

Līdz to izteicis - mīklu devējs ar vīriem un vīriņiem nozūd; tikai tos vārdus vien nodzirdēja: "Simtu gadu minējām - neuzminējām - nu uzminēja viegli; lai nu pils paceļas!"

Tai brīdī skaistā pils pacēlās no jūras dibina ar visu znotu; viņa bijusi no tīra zelta.

Nu znots pārgāja pie sievas lielīdamies : "Are, vai neteicu, ka padomi labāki par naudu. Nākat nu skatīties, ja neticat."