Vienam saimniekam bijis brīnum prātīgs un uzticams kalps; tas sabijis pie saimnieka ilgus gadus. Mirdams saimnieks sacījis uz saviem trim dēliem: "Manu veco, uzticamo kalpu neatstumjiet; ja uz pilsētu braucat, tad paklausiet viņa padomam; ņemiet viņu katrreiz uz pilsētu līdz, lai tas jūs pamācītu, kā es esmu darījis. Un vissvarīgākais tas: neatstumjiet uz ceļa nokusušus, bet pavediet tos un neatstājiet ceļmalā nomirušus, bet paglabājiet tos!"

Pēc tēva nāves vecākais dēls paliek par saimnieku. Reiz tam ievajagās pilsētā notapt. Viņš paņem savu veco kalpu līdz un aizbrauc. Uz ceļa tie satiek nabagu, kas gauži lūdzas, lai to pavedot, jo esot nejauki nokusis. To dzirdēdams, vecais kalps saka: "Tavs tētiņš jau gan nokusušus paveda, ved tu arī!"

"Vai man viss tas jādara, ko tēvs darījis? Katru nabagu ceļmalā gan nu neapņemšos vadāt!"

"Brauc, brauc, lai Dievs tev palīdz!" vecais nabags nopakaļus nomurmina.

Pēc brīža braucēji ceļmalā ierauga līķi guļam. Vecais kalps saka: "Tavs tētiņš jau gan līķus ceļmalā neatstāja, viņš tos paglabāja."

"Vai man viss tas jādara, ko tēvs darījis? Uz ceļa jau neniekošos ar līķiem!"

Tā braucot pienāk nakts. Tas nu viss vēl nekas ; bet tumsā par nelaimi iegadās krustceļš: četri ceļi aiziet uz visām pusēm. "Pa kuŗu ceļu nu labāk braukt?" saimnieks prasa.

"Es domāju pa labo roku griezt," kalps atbild.

"Tas neiet, jāgriež labāk pa kreiso roku!" saimnieks atbild. Nu brauc pa kreiso roku, kamēr beidzot aizbrauc pie svešas pils durvim. Saimnieks ieiet iekšā. Pēc kāda laika tas iznāk un saka: "Vari aizbraukt zirgu uz riju nojūgt un tad turpat likties gulēt; es palikšu tepat, jo mani brīnum laipni uzņēma."

Vecais kalps tā izdara. Te ap pusnakti nelaiķa saimnieks klāt un modina savu veco kalpu, sacīdams: "Cēlies un brauc uz pēdām projām. Tavs saimnieks jau pagalam; šī pils ir briesmīga slepkavu bedre!

Kalps izbēg. Nu paliek viduvējs brālis par saimnieku, Bet tam tāda pati daba, kā vecākajam brālim. Brauc uz pilsētu, kalpam neklausa; tomēr, ko tas viss līdzēja: jāpaliek slepkavu bedrē.

Tagad nāk jaunākais brālis par saimnieku. Tas klausa uz matu, ko vecais kalps uz ceļa saka. Nāk vecs sirmgalvis, lūdzas, lai novedot - tūlīt. Guļ līķis ceļmalā, vecais kalps saka, lai paglabājot - tūlīt. Aizbrauc pie krustceļa, vecais kalps saka, lai griežot pa labo roku - tūlīt.

Līdz ko šis nu nogriež pa labo roku, tā vecais sirmgalvis, kuŗu uzņēma pavest, nolec no ratiem un saka: "Tu esi vīrs, kas savu tēvu vēl pēc nāves godā. Brauc man pakaļ, es pildīšu tavu klēpi spožiem zelta gabaliem."

Nu brauc, brauc, kamēr nobrauc pie tās pašas slepkavu pils, kur abi brāļi nonāvēti. Vecais kalps, to redzēdams, sāk jau baiļoties; bet sirmgalvis saka: "Esiet tik mierīgi! Ej tu, saimniek, droši vien iekšā, mēs ar kalpu paliksim rijā!"

Necik ilgi, kad divi slepkavas rijā klāt un uzbļauj : "Cik jūs te esat?"

"Mēs esam divi, jūs četri!" sirmgalvis atbild.

"Tu melo! Mēs arī tikai divi!" slepkavas uzbļauj.

"Nu, ja tas melo, kas vēl nekad nav melojis, tad lai tie otri divi aiz muguras samaksā, ko esat pelnījuši!"

To dzirdēdami, slepkavas pagriežas un ierauga divus lāčus atplēstām rīklēm, izceltām priekškājām. Lāči saplosa slepkavas.

Tagad sirmgalvis ar veco kalpu steidzas uz pili. Saimnieks stāv nobijies tumšā istabā. Sirmgalvis ar kalpu paņem saimnieku un iesēdina vidū. Pa kādam brītiņam ienāk divpadsmit slepkavas un saka tā: "Ače, kur tad tie divi klāt piegadījušies? Šie nu trīs, mēs divpadsmit!"

"Mēs esam trīs, jūs četrpadsmit!" sirmgalvis atbild.

"Tu melo! Mēs esam tik divpadsmit !" slepkavas uzbļauj.

"Nu, ja tas melo, kas vēl nekad nav melojis, tad lai tie divi, kas pārāk aiz muguras, samaksā. ko esat pelnījuši!"

Slepkavas pagriežas un ierauga divus lāčus atplēstām rīklēm, izceltām priekškājām. Lāči saplosa slepkavas.

Tagad sirmgalvis atdara vienas durvis, kur liela čupa zelta, un tad saka: "Tas zelts pieder tev, grābj un ved uz mājām; bet es iešu pie tava nelaiķa tēva un pateikšu, ka viņam no trijiem dēliem tik viens vienīgs, kam tēva vārdi vēl pēc nāves dārgāki par zeltu!"