Kāds vīrs uztaisījis pārdotavu. Lai gan no redzamām lietām tam tur nebijis nekā ko pārdot, tad tomēr tas katru dienu stāvējis durvīs un gaidījis pircējus. Citi par to smējušies; bet viens nesmējies, tas iegājis apskatīties.

"Nu kas tev īsteni ir pārdodams?" tas prasījis.

"Man gudrības pārdodamas."

"Cik tad maksā viena gudrība?"

"Simtu rubļu."

"Nu, tad dod man kādu."

"Vienu pašu?"

"Šoreiz pietiks ar vienu."

"Kādu gudrību lai tev dodu? Došu tādu: Brauc arvienu pa taisnu ceļu; sāņus arī tad negriezies, ja kādreiz izliktos pat, ka par sānu ceļu vieglāki ceļa gals sasniedzams!"

Labi, pircējs aizmaksā un aiziet. Pēc kāda laika gudrības pircējam iegadās ar citiem kopā braukt. Ceļš iet caur mežu. Meža vidū gadās ciets, sauss sānu celiņš. To redzēdams, viens iesaucas: "Lielais ceļš iet ar līkumu, sānu celiņš ved taisni; brauksim pa sānu celiņu!"

"Nē," gudrības pircējs atbild, "es esmu naudu maksājis, par ko lai braucu?"

"Par ko tad tu naudu maksāji?" citi jautā.

"Par ko maksāju? Maksāju par tādu gudrību, proti: brauc arvienu par taisnu ceļu; sāņus arī tad negrozies, ja kādureiz pat izliktos, ka pa sānu ceļu vieglāki ceļa gals sasniedzams."

"Tie nieki!" citi iesaucas un nogriež pa sānu celiņu; gudrības pircējs turpretim brauc pa lielo ceļu. Kas nu notika? Gudrības pircējs pārbrauc mājā, nojūdz zirgus, paēd, atpūšas, izsēžas, izskatās; šie kā nerādās, tā nerādās. Beidzot ies raudzīt. Aiziet: visi iestiguši purvā. Sānu celiņš bijis tik iesākumā ciets, sauss, vēlāk tas nobeidzies purvā.