Reiz dzīvoja viens ļoti nelaimīgs lielskungs, kas bija skroderis, kurpnieks un kalējs; kamēr viņš strādāja, tikmēr vēl dzīvoja šā tā; bet kad pabeidzās darbs, tad viņam nepalika neviena graša kabatā.

"lešu pie karaļa," viņš saka, "uzceļšu viņam tādu pili, ka visi to apbrīnos."

Karalim tanī laikā bija veca pils un viņš meklēja meistarus, kas uzceltu jaunu. Lielskungs, atnācis pie karaļa, teica: "Dod man tikai strādniekus un es tev uzcelšu vēl labāku pili, nekā tu vēlējies."

Karalis arī deva visu, kas bija vajadzīgs, un lielskungs uzcēla tādu pili, ka karalis nevarēja uz to ne noskatīties.

"Došu tev trīs mēri zelta un trīs sidraba."

"Ne graša maksas nevēlos, bet tikai gribu izzināt, kāpēc esmu tik nelaimīgs; jo kamēr strādāju, tikmēr ir nauda, bet nepaspēju ne darbu pabeigt, ka jau tās vairs nav."

Karalis nogrimst domās un beigās jautā: "Varbūt kārtis spēlē ?"

"Nē, es pat kārtis nepazīstu."

"Varbūt dzer?"

"Nē, nemaz nedzeŗu."

"Bet kur tad tu naudu liec?"

"Es pats arī nezinu."

Karalis aicina karalieni palīgā, varbūt viņa iešķiršot šo jautājumu.

Karaliene saka: "Kā nu lai mēs sievietes zinām, ka tu karalis, kas pārvalda tik daudz ļaudis, nevari to uzminēt?"

Karalis ataicina dēlu un jautā arī viņam.

"Ja tu, pats galva, nevari izspriest," atbild dēls, "ko tad es, tavas kājas, lai zinu par šo lietu?"

Karalis ataicina divas vecākās meitas : "Dodiet atbildi šim lielkungam."

"Ja tēvs to nevar, tad mēs vēl ne tik nevaram," atbild meitas.

Beidzot karalis vēl saka: "Uzprasīšu savai jaunākai meitai."

Nu ataicina jaunāko meitu un prasa tai, šī atbild: "Ar mieru, es izspriedīšu šo lietu, bet par to uz manis nedusmojies."

"Teic droši!" atbild karalis.

Karaliene jautā lielkungam: "Vai tu esi precējies?"

"Neesmu," viņš atbild.

"Ja tu apprecētos, varbūt sieva atnestu laimi; ja ne sieva, tad bērns varētu tevi aplaimot."

Karalis sadusmojies uz meitas par to, ka viņa lielkungam bija pareizi atbildējusi, bet viņš pats to nevarējis, no dusmām iekliedzās: "Ej pie viņa un paliec viņam par sievu, ja esi izspriedusi!"

Karaļmeita paķēra no galda servieti, ielika to padusē un aizskrēja lielkungam pakaļ.

"Es negribu tevis precēt, neskrēj man par velti pakaļ!" Lielskungs nosvīdis bēga projām, bet karaļmeita sekoja viņam lēnām pakaļ. Lielskungs skrēja tā ilgāku laiku, bet pēdīgi redzēdams, ka nevarēs izbēgt, teica: "Es tevi nositīšu."

"Par ko tad gribi mani nosist? Esmu tava sieva, un tēvs mūs ir savienojis."

Pieskrējis pie upes lielskungs pavisam nomocījies, nokrita gar zemi uz pļaviņas.

Karaļmeita, nosēdās viņam blakus, paklāja servieti un uz tās atradās dažādi ēdieni un dzērieni.

"Celies, lielskungs, paēd, tad varēsi atpūsties." "Ko lai es ēdu, kad man šeit nekā nav?" "Paskat tikai, kas ir uz galda."

"Man galda arī nav."

Tomēr piecēlies ieraudzīja uz servietes saliktos ēdienus.

"Karaļmeit, ej no manis projām, es viens pats paēdīšu; ja neiesi, tevi nositīšu."

"Parko tad mani gribi nosist? Esmu tava sieva, tēvs mūs ir savienojis."

Karaļmeita, pasniegdama viņam vīnu, teica: "Izdzer glāzīti."

"Nekad tā neesmu dzēris."

"Es, būdama karaļmeita, to dzēru," viņa atbildēja un piespieda viņu izdzert glāzīti vīna.

Lielskungs piedzēris nogulēja trīs dienas, karaļmeita viņu apsargāja, lai viņš neaizbēgtu. Pamodies, viņš uzlēca kājās un gribēja bēgt projām.

"Pagaidi, pa priekšu paturēsim pusdienu." Viņa paklāja ser vieti; rodās pavāri, sulaiņi un galds ar ēdieniem un dzērieniem.

"lzdzer vīnu!" lūdz karaļmeita.

"Atkal piedzeršos."

"No pusglāzītes nepiedzersies, bet tev radīsies vairāk spēka tālākai ceļošanai."

Paēduši viņi pielūdza Dievu un drīzi vien tuvojās pilsētai.

"Vīriņ, še tev dodu trīs kapeikas, par tām nopirc trīs adatas, trīs zīda diedziņus un sveci!"

Lielskungs aizgājis, nopirka trīs adatas, trīs diedziņus un sveci.

"Tagad apgulsties!" teica karaļmeita.

Pēc vakariņām lielskungs aizmiga, bet karaļmeita, strādājot par visu nakti, izšuva tādu deķi, kuŗa skaistuma nevar nedz aprakstīt, nedz izstāstīt. Rītā agri viņa modina lielkungu: "Cēlies, nomazgājies, pielūdz Dievu un nes uz tirgu pārdot."

"Ko lai es nesu, ka man nekā nav?"

"Nekautrējas neko, labi ļaudis nes salmus un mašus uz tirgu, bet tev ir kas ko nest."

Pēc pusdienas viņa ietin deķi lakatā.

"Cik par to lai prasu?" jautā lielskungs.

"Divsimti rubļu, bet vari atdot arī par simtu."

Deķi apskatīja un apbrīnoja daudzi pircēji, bet neviens no viņiem neuzdrošinājās to pirkt, tadēļ ka uz tā bija ar karaļa roku taisīts uzraksts. Lielskungs nostaigāja ar to ne ēdis, ne dzēris visu dienu un neviens to nenopirka. Pārnākot mājā, sastop vecu sirmgalvi. Vecītis viņam prasa: "Vai deķi pārdevi?"

"Nē, neesmu pārdevis," atbild lielskungs.

"Cik tad vēlaties par to?"

"Divsimti rubļu, bet varu atdot arī par simtu."

"Divsimti rubļu es gan tev nedošu, bet ja gribi, tad došu tev simtu rubļu jeb vienu vārdu."

Lielskungs, apgriezies, domā: "Vai tad viens vārds var būt labāks kā simtu rubļu naudas?" Un, atdevis vecītim deķi par simtu rubļiem, aizgāja uz māju pie sievas.

"Kāpēc tik ilgi kavējies? Pa to laiku būtu varējis pārnākt mājā un atkal aiziet uz tirgu, jo tas taču nav tālu. Bet kas ir ar deķi?"

"Atdevu to par vienu vārdu, bet vecītis man to nepateicis, nozuda ar visu deķi."

"Nebēdājies, kas piederējis mums, pie mums atgriezīsies, un vārds arī nepazudīs."

Vakarā viņa atkal sūta lielkungu uz pilsētu sacīdama: "Še tev būs sešas kapeikas, nopērc man par tām sešas adatas, sešus zīda diedziņus un sveci."

Lielskungs visu to nopirka. Pēc vakariņām viņš aizgāja gulēt, bet karaļmeita stājās pie šūšanas. Rītā agri deķis atkal bija gatavs. Pirmais deķis jau bija skaists, bet šis vēl skaistāks. Karaļmeita modina lielkungu, pavēl viņam apģērbties un iet uz tirgu. "Man nav nekā ko pārdot."

"Ļaudis pārdod sienu, salmus, skalus, bet tev ir kas ko nest."

Pēc pusdienas lielskungs paņem deķi un jautā: "Par cik lai to pārdodu?"

"Par trīssimti rubļu, bet atdod arī par diviem."

Tirgotāji grib maksāt piecisimti un sešisimti rubļu, bet ieraudzījuši uz tā karaļa rokas uzrakstu, neviens neuzdrošinās to pirkt. Lielskungs raudādams iet uz māju un ceļā, tanī pašā vietā, kur vakar, sastop atkal vecīti. Vecītis viņu jautā: "Cik gribi par deķi?"

"Trīssimti rubļu prasu, bet varu atdot par divsimti rubļiem"

"Es došu tev divsimti rubļu, vai divus vārdus, izvēlējies!"

Lielskungs nogriezies domāja šā: "Varbūt tie divi vārdi ir vērtīgāki par divsimti rubļiem un bija ar mieru par tiem atdot deķi. Vecītis, šos vārdus nepateicis, nozuda ar visu deķi.

Lielskungs, noskumis atnāk uz māju un saka: "Ak, karaliene, tu strādā un nopūlies, bet es par velti atdodu deķus; arī tagad man vecītis apsolīja pateikt divus vārdus, bet nozuda ar visu deķi, vārdus nepateicis."

"Kas piederēs mums, nepazudīs, atgriezīsies pie mums atpakaļ, nebēdā!"

Uzklājusi servieti, uz kuŗas atradās ēdieni un dzērieni, itkā uz karaļa galda, teica lielkungam: "Ej un nopērc man par deviņām kapeikām deviņas adatas, deviņus diedziņus un sveci!"

Viņš aizgāja un nopirka. Pēc vakariņām viņš apgulās, bet karaļmeita šuva visu nakti deķi. Iepriekšējie deķi arī bija skaisti un lieli, bet šis vēl lielāks un skaistāks.

Rītā karaļmeita, modinādama lielkungu, pasacīja: "Cēlies un ej uz tirgu!"

"Man nav nekā ko pārdot."

"Ļaudis salmus un skalus nes, bet tev ir kas ko nest."

"Cik lai ņemu par deķi?"

"Prasi četrsimti rubļu, bet atdod arī par trīssimti!"

Viņš to atkal aiznesa uz tirgu, un tirgotāji solīja viņam cits sešisimti, cits tūkstoš rubļu, bet ieraudzījuši karaļa parakstu, baidījas to pirkt.

Nesot deķi atpakaļ, sastop atkal vecīti.

"Vai deķi pārdevis?"

"Nē."

"Bet cik par to vēlies?"

"Gribu četrisimti rubļu, bet varu atdot arī par trīssimti rubļiem."

"Došu tev trīssimti rubļu vai teikšu trīs vārdus, vai esi ar mieru?"

Lielskungs, nogriezies sāņis, pārdomāja, ka varbūt trīs vārdi būtu vērtīgāki par trīssimti rubļiem. Vecītis, paņēmis deķi teica: "Es par pirmo deķi teikšu vienu vārdu, par otru divi vārdi un par trešo - trīs vārdus, tikai neaizmirsti tos."

Par pirmo deķi: "Ej vakarā gulēt reizē ar sievu, karaļmeitu; nakti pie tevis atnāks kuģu īpašnieks, kam esot palīgs vajadzīgs, jo bez viņa kuģi nevaŗot doties tālāk. Cik tu no viņa prasīsi, tik viņš tev samaksās."

Par otru deķi: "Kad kuģis dosies pa Zilo jūŗu un tuvosies Melnai salai, ūdens ķēniņš apturēs visus kuģus, lai pārbaudītu, no kuŗas valsts un uz kurieni brauc šie kuģi ar precēm; pats kuģu īpašnieks pie ūdens ķēniņa neies, bet mēģinās citus pierunāt un kad neviens to neuzņemsies, tad viņš sūtīs tevi, solīdams tev dāvināt piecus kuģus, lai tik tevi piekrāptu; bet tu neko nebaidies! Paspēris trīs soļuš gar kuģa malu, tu atradīsies pie ūdens ķēniņa."

Par trešo deķi: "Pacēlis roku, nelaid to uz zemi!" Lielskungs visu to izpildīja, kā bija dzirdējis no vecīša. Kad viņš nostājās ūdens ķēniņa priekšā, tas viņam teica: "Oho, kuģu īpašnieks ir apķēries, kad es aizturēju viņa kuģus ; bet kāpēc tad viņš pats nenāca, bet sūtīja tevi šurp? Zinu, ka viņš tev ir apsolījis piecus kuģus: divus no tiem ar labību un trīs ar audumiem, bet viņš tevi piekrāps: naktī pārlādēs visas mantas uz saviem kuģiem, uz taviem pieliks mēslus. Dodu tev divas vēstules : vienu tavam kuģu īpašniekam, otru tev; bet savas vēstules nerādi kuģu īpašniekam. Uzticēšos tev arī otru dāvanu karalim, pie kuŗa braucat. Šī dāvana būs trīs dārgakmeņi, bet tu viņus vari pazaudēt. Es ielikšu ķieģelī, kuŗu tu turi padusē!"

Ūdens ķēniņš vienā ķieģeļa galā ielika vienu akmeni, otrā galā otru, bet vidū ielika trešo akmeņi. To izdarījis, viņš piebilda: "Pie kuŗa karaļa ies tavs kuģu īpašnieks, pie tā arī aizej tu un saki, ka esi atbraucis ar mēslu kuģiem; kad kuģu īpašnieku nosēdinās pie galda un sāks pacienāt, tad tu noņem cepuri un paliec pie durvim."

Kad, izpildot Ūdens ķēniņa padomu, lielskungs bija nostājies pie durvim, bet kuģa īpašnieks sēdēja pie maltītes, karalis jautāja kuģu īpašniekam: "Vai viņš nav tavs kalps?"

"Nē, viņš arī ir tirgotājs; labi ļaudis ved mēslus no pilsētas projām, bet viņš ved tos uz pilsētu atpakaļ!"

"Nekas nekaiš," atbild karalis, "esi tik pat labs tirgotājs kā kuŗš cits; sēsties ar mums pie galda!"

Lielskungs, nosēdies pie galda, padeva karalim vēstuli. Karalis, izlasījis šo vēstuli, uzsauca kuģu īpašniekam: "Ak, tu krāpnieks, tu smej par šo tirgotāju, ko esi piekrāpis!"

Pēc kāda laika lielskungs izņem no paduses ķieģeļi. Kuģu īpašnieks zobodamies saka: "Kāds tirgotājs, tāda dāvana."

"Bet tu," teica karalis, "pat ķieģeli man nekad neesi iedevis! Šis ķieģelis man noderēs."

Lielskungs sacīja: "Veselu ķieģeli negribu šeit atstāt, bet gribu to sadauzīt gabalos."

Atnesa veseri un viņš atsita ķieģelim stūrīti no kuŗa izkrita dārgakmens, kuŗa spožums apgaismoja visu istabu. Pēc tam izkrita arī otrs un trešais dārgakmens.

Tad karalis teica kuģu īpašniekam: "Daudz tu esi braucis uz manu valsti, bet nekad nekādas dāvanas neesi atvedis. Šis ir pirmo reizi atbraucis un, kaut gan tu viņu esi piekrāpis, tomēr viņš man dāvināja tādas lietas, par kuŗām es visu mūžu būšu viņam pateicības parādā."

Karalis pieaicināja savus sulaiņus un pavēlēja viņiem iemest kuģu īpašnieku cietumā, bet lielkungu pavadīt ar godu uz māju. Kad kuģu īpašnieks bija ielikts cietumā, tad karalis lielkungam dāvināja vienpadsmit pielādētus kuģus: piecus ar zeltu un sešus ar sidrabu, divpadsmitā brauca pats lielkungs ar karaļa goda sardzes pavadoņiem. Atbraucis uz māju, lielskungs izlādēja kuģus un piebēra spīķeŗus ar zeltu un sidrabu. Iegājis istabā, viņš ieraudzīja sievu guļam, un viņai blakus mazu bērniņu. Lielskungs nu domājis, ka šis bērns neesot viņa dēls, paķēris zobenu un pacēlis roku, lai nogalinātu savu sievu; bet uzreiz viņš atcerējies vecīša vārdus par trešo deķi: "Pacēlis roku, nelaid to uz zemi!" Tā pārdomādams viņš tikai pazina, ka tas esot viņa dēls un saķēra to ar savām rokām. Viņa sieva arī uzmodās, krita viņam ap kalu un skūpstīja.

Pa to laiku tanī valstī bija nomiris karalis. Ļaudis ilgāku laiku domāja. ko izvēlēt viņa vietā, un beigās izvēlēja lielkungu par karali, vispirms tādēļ, ka viņš bija apprecējis karaļmeitu, un otrkārt tādēļ, ka viņš bija bagāts.

Tapis par karali, lielskungs rakstīja savam sievas tēvam vēstuli, kuŗā lūdza viņu atbraukt pie sevis pasērst. Bet tā kā abu valšķu robežas šķīra liela upe, tad viņš pavēlēja par šo upi uzbūvēt tiltu no zelta un sidraba baļķiem, naglu vietā likt dārgakmeņus.

Atbraukušie karaļmeitas vecāki nu apbrīnoja viņas vīra lielo bagātību.