Ķēniņam bija skaista, godīga meita. Viņa nāk jau drīz pāri tiem gadiem, kad vajadzētu būt jau apprecētai, bet vēl viņa nemaz nedomā par precībām. Gan jāj precinieki visvisādi un dažādi, gan ķēniņu dēli no apkārtējām zemēm, gan augstmaņu dēli no pašu zemes, bet šī neņemas nevienam pretim. Gan tēvs un māte izrunājās, izbrēcās viņai apkārt: ko viņa gan domājot sagaidīt, pašu Dievu no debesim? - Gan palikšot veca meita un tad gan redzēšot, kur tad šī iešot. Bet ķēniņa meita tik nē un nē: viņai vēl tāds nav gadījies, kādu viņa gribot.

Nu ķēniņš viņai virsū, kādu tad šī īsti gribot: bagātu? smuku? gudru? Visvisādi jau esot bijuši, kādēļ viņa neesot ņēmusi, kāds patīk?"

"Ne es gribu bagāta, ne smuka, ne gudra, ne arī tāds ir bijis, kādu es gribu. Precēšu tikai to, kas tāpat domā kā es."

"Kā tad tu zināsi, kas tāpat domā, kā tu?"

"Es uzdošu trīs mīklas, kas viņas atminēs, tas tāpat domās kā es, pie tā arī iešu."

Ķēniņš arī ar mieru. Viņš liek izziņot pa savu un apkārtējām valstim, ka visiem neprecētiem vīriešiem jānāk uz pili minēt mīklas un kas uzminēšot - lai viņš būtu bagāts, vai nabags, zems vai augsts, vai kautkāds - tas dabūšot viņa meitu par sievu.

Turpat tanī valstī bija nabags malkas cirtējs. Viņš dzīvoja ar savu sievu un dēlu atsevišķi no citiem, mežā mazā būdiņā. Abi vecie jau nāca labi gados un sāka skubināt dēlu, lai tas ejot tautās un pārvedot sev līgaviņu, citādi šie nomiršot un viņš palikšot viens pats. Dēlam tas nemaz netika, bet ko darīt? Tēvs, māte jāklausa.

Viņš paņem kukuli maizes līdz un iet uz precībām. Kādu gabalu gājušam, viņam nāk pretim vecs sirms vīriņš un lūdz kādu kukulīti maizes. Dēls atdod savu maizes kukuli un griežas atpakaļ uz mājām; bez maizes tālāk nevar iet. Vecais vīriņš viņam pateicas par maizi un saka: "Divi kungi ir pasaulē: Dievs debesīs un cilvēks pats!"

Māte un tēvs neļauj dēlam mieru, lai viņš ejot pa otru reizi, bet nu vairs ne pa ceļu, kur vecais vīriņš viņam prasījis maizes. Ar skābu prātu dēls bāž atkal maizes kukuli kulē un iet pa citu ceļu sev līgavas meklēt. Netālu tikušam, viņam nāk atkal tāds pats sirms vecs vīriņš pretī, kā pirmo reizi, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls atdod atkal un griežas atpakaļ uz mājām. Vecais vīriņš pasaka paldies par maizi un piemetina: "Visdārgākais pasaule ir patiesība!"

Māte un tēvs sāk dusmoties par dēlu, ka tas ar precību nekur netiek. Vēl viņi grib reiz izmēģināt, vai tad viņš sievu it nevarēs dabūt. Viņi iedod dēlam trešo kukuli ceļa maizes, bet nu cieti piekodina maizi nevienam ceļā neatdot. Dēls iet trešo reizi pa citu ceļu meklēt sev līgaviņu. Bet kā par brīnumu, nāk atkal tāds pats vecs sirms vīriņš viņam pretī, kā abas pirmās reizes, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls domā: "Dot? Nedot? Kā lai nedot, viņš jau prasa?"

Viņš atdod kukuli vecajam vīriņam un iet uz mājām. Vecītis vēl viņam nosauc no pakaļas: "Vislaimīgākais ir, kas otram var palīdzēt!"

Nu ir tēvs, māte atzīst, ka dēlam nav vēlēts precēties. Pa kuŗu ceļu tik viņš iet, visur ir priekšā un atņem viņam ceļa maizi. Viņi dzīvo tāpat uz priekšu kā līdz šim trijatā vien.

Te kādu dienu atnāk ziņa, ka malkas cirtēja dēlam arī jāiet uz ķēniņa pili minēt mīklas. Kad jāiet, jāiet, ko tur var darīt. Viņš iet. Pie pils sapulcējušies ļaudis kā mežs un gaida uz mīklām. Iznāk ķēniņa meita uz lievenēm un uzdod mīklu: "Cik kungu ir pasaulē?"

Nu min un skaita visi, ka murkšķ vien, bet neviens nevar atminēt. Cits saka šo, cits to, bet kā nav, tā nav. Daži jāj tik vēl patlaban skaitīt. Mūsu malkas cirtēja dēls domā: "Vecais vīriņš man sacīja, ka esot divi: Dievs un cilvēks pats; jāteic ir, varbūt, ka tā būs."

Viņš saka un ir atminējis. Otra mīkla ir: "Kas pasaulē ir visdārgākais?"

Nu min atkal visi. Cits saka - mīlestība; ķēniņa meita atteic, ka tā nemaz neesot pērkama. Cits sauc - nauda, cits - laime, laba dzīve, gods, bet tas viss nav. Malkas cirtēja dēls saka, kā vecais vīriņš teicis : "Visdārgākais pasaulē ir - patiesība!"

Jā, viņš atkal atminējis. Ķēniņa meita uzdod trešo mīklu: "Kas ir pasaulē vislaimīgākais?"

Visi minas, minas, minstinas : ķēniņš, bagātnieki - tas, kas dabūšot ķēniņa meitu - tas, kas nemaz neesot dzimis un visādi citādi, bet kā nav, tā nav. Pienāk malkas cirtēja dēls un saka; kā vecais vīriņš viņam teicis: "Vislaimīgākais ir, kas var otram palīdzēt."

Ķēniņa meita viņam gar kaklu apkārt un viņš nu ir brūtgāns. Vecais ķēniņš tūliņ taisa kāzas un jaunais pāris dzīvo baltas jo baltas dienas.