Dzeivuoja zemnīks ar sīvu, jis ļūti nagribēja struoduot un vys tikai vēŗās, lai sīva kaut kū dora, bet pats vys gulēja uz cepla un klīdzja sīvai, lai dūt kaut kū lobuoku paēst. Sīva tūmār mīļuoja sovu veiru un nuo paša reita leidz vālam vokoram vērpja vai šiva kaut kū. Tad puordevja dorbu un nu tai jī dzeivuoja. Vīnu reizi sīva soka veiram: "Aizej uz pilsātu un puordūd golda pologu, tur dūs vairuok naudas, na kai te!"

Zemnīks paklausīja, pajēmja pologu un aizguoja. Īt, īt jis un redz: stuov vecīts un runoj: "Atdūd maņ šū pologu, es tev teikšu kaut kū!"

Padūmuoja zemnīks un atdevja pologu vecīšam. Vecīts jam teicja tai: "Jo paceļsi rūku, tūlaik vēl jū nanūlaid!"

Tai vecīts pazuda, bet zemnīks aizguoja uz sātu un vysu izstuostīja sīvai. Sīva dusmīga suoka sprēst otkon ūtru golda p ologu un kad beja gotovs, syuta zemnīku uz pilsātu puordūt.

Īt jis un otkon sateik vecīti. Vecīts sēd zam ūzula un prosa, lai atdūt jam pologu. "Tūlaik es tev vēl kaut kū teikšu!"

Zemnīks atdevja arī ūtru pologu vecīšam. Vecīts jam pasacīja: "Kad īkrissi yudenī, nikod nanūsleiksi!" bet pats tyuleņ pazuda.

Zemnīks atguoja pi sīvas un kad izstuostīja jai vysu, sīva vēļ vairuok dusmīga suoka sprēst trešū pologu. Bet tai kai naudas jīm nabeja, jī dzeivuoja bez maizes un ar tukšu vādaru; zemnīks vys gulēja uz cepļa leidz tam, kad pologs gotovs. Īt jis otkon uz pilsātu un dūmuoja: "Tagad naatdūšu pologu, jo vairuok nav, ar kū dzeivuot!"

Bet kad pīguoja tur, kur sēdēja vecīts - verās: jis otkon tur ir un lyudz, lai atdūt trešū, jo pasacīšūt kaut kū. Zemnīks nabēja ar mīru un guoja tuoļuok, bet vecīts vys klīdzja jam: "Atdūd, jo tūlaik nazynuosi pādējūs burvju vuordus!"

Zemnīks atdevja arī trešū pologu un vecīts jam teicja: "Kur īva aug, tur yudeņs ir!" un pots pazuda.

Zemnīkam beja baist īt uz sātu, jo vairuok nabeja ni kapeikas, por kū dālam maizes nūpierkt, na tikai vēļ vērpt pologus.

Tad jis sadūmuoja īt kolpuot por kolpu pi kēniņa. Tur kēniņa dālam vajadzēja dabūt pazaudātuo gradzyna vīnai princesei, kuŗu jis gribēja pajemt sev por sīvu. Gradzyns tys gulēja jyuras dybynā, taišņi jyuŗas vydā. Pats kēniņa dāls nagribēja meklēt, bet teicja zemnīkam, jo jis dabuos gradzyna, tūlaik kolpos vysu myužu viņam par vyslobuokū kolpu. Zemnīks beja ar mīru, jo vīna olga uz sātu īt, nabeja vērts. Pīguoja jis pi jyuras un pīminēja vecīša vuordus: "Kad īkrissi yudenī, nikod nanūsleiksi!"

Tai jis pīguoja pi tuos vītas, kur gulēja gradzyns, dabuoja juo un laimīgi atnuocja kēnestē un atdevja kēniņa dālam. Tys atstuoja zemnīku dzeivuot sovā pilī. Tai puorguoja daudz godu! Vīnu reizi ūtrā kēnestē pītryuka yudeņa un kēniņš teicja tai: "Jo kas dabuas yudeņi, es īdūšu pusi nu sova monta!"

Tū dzierdādams, zemnīks aizbraucja pi tuo kēniņa un teicja: "Es dabuošu!" bet pats dūmuoja par tīm vuordim, kurus vecīts teicjā: "Kur īva aug, tur ir yudens!"

Kēniņš beja ar mīru un īlaidja sovā duorzā zemnīku. Zemnīks dabuoja īvu, izruovja jū ar saknem un redz, ka tur tak yudeņs, Kēniņš īdevja pusi sova monta zemnīkam un aizsyutīja uz sātu. Kad zemnīks atbraucja pi sīvas, veras: uz cepļa gu] nazkaids cylvāks. Jis suokumā dūmuoja; ka tys ir, laikam, ūtrš veirs sīvas, un tikkū pacēla rūku, lai ju nūsistu, tyuleņ jam protā īguoja vecīša vuordi: "Ja pacelsi rūku, vēl jū nanūlaid!"

Tai jis stuovēja, koleidz sīva atskrēja un pasacēja, ka tys cylvāks ir viņa dāls, kurs tūreiz vēl beja moziņš. Tai jis laimīgi suoka dzeivuot ar sovu sīvu leidz pašai nuovei.