Kēniņam un kalējam, abiem vienā naktī piedzima dēli. Ķēniņš pieņem aukli savam dēlam, kas to lai koptu un glabātu. Kalējam jau bija pieci dēli, kuri tam jau gŗūti bija audzināmi, un šis bija sestais; tāpēc viņš pierunā bērnaukli, lai tā pārmij viņa dēlu ar ķēniņa dēlu. Šī to arī padara.

Kalējam tagad ir tāds gudrs un pravāns dēls, kas iet ganos un satiekas ar nāburgu puikām, īpaši pie viena kalniņa, tur viņi visi arvien sanāk kopā. Šie tur laužas un skrienas un jāj ar koka zirgiem; bet kad ikkuŗš savus zirgus noliek pie siles, iedod tiem ēst un nāk otru reizi lūkātu, tad uziet, ka šim un tam pa zirgam trūkst. Puikas norunā, kad zagli dabūšot rokā, tad to nosodīt,

Reizu bērnaukle ar tagadējo ķēniņa dēlu pasierēdamās arī nonāk pie šā kalniņa. Puikas, kopā būdami, ikkatrs vēlējās šādu vai tādu labumu jeb apņemas, lieli būdami, šo jeb to izdarīt, jeb jau tagad, ja tik šiem tas būtu paļauts. Tā runājot kalēja dēls uz tiem saka : "Es uz šo kalniņu būvētu skaistu pili."

Ķēniņa dēls tam atbild: "Es atkal te taisītu smēdi, jo kur pils ir, tur arī smēdei vajaga būt."

Riktīgi, citi gani sarunājās un ieceļ kalēja dēlu par ķēniņu. Šis, savu valdīšanas amatu iesākdams, visiem cieši piekodina, sacīdams: "Pirmo reizi piedošu, otru reizi sodīšu un trešo reizi pakāršu."

Pēc divi nedēļām nozūd atkal kādi koka zirgi. Jaunais ķēniņš visapkārt liek labi izmeklēt, un atrod tos pie viena puikas. Tas viņu tagad pārmāca ar vārdiem un piedod.

Ne ilgi pēc tam atkal kādi zirgi nozūd. Ķēniņš liek meklēt, tos atrod pie tāpāša puikas. Kalēja dēls, tagadējais ganu ķēniņš, to liek nokult, ka tas ne uz kājām nespēj stāvēt, aiziet mājā, guļ slims gultā, bet ne sacīt nesaka vecākiem, kas tam kaiš. Tas izveseļojies sāk atkal iet ganos.

Pēc kāda laiciņa atkal kādi koka zirgi nozūd pie kalniņa; ķēniņš liek pārmeklēt, un tos atrod pie tāpaša pirmā zirguzagļa. Viņš nu liek iztaisīt karātavas un šo negantnieku pakārt.

Zināms, vecāki nu iet pie īstā ķēniņa un sūrojas, ka citi gani uz kalēja dēla pavēli šo dēlu pakāruši. Ķēniņš stellē ziņu kalēja dēlam, lai tas nāk un dod atbildi par saviem darbiem; bet tas sevi turas par ķēniņu un kājām neiet. Ķēniņš stellē otru ziņu, bet tas ne, viņš liek atbildēt, ka kājām nebūšot iet. Trešo reiz stellē zirgus pakaļā; jā, nu viņš tūliņ brauc pie ķēniņa.

Kad jaunais ķēniņš pie vecā ķēniņa bija nobraucis, tad šis tam prasa, kā gan uzdrīkstējies likt pakārt gana puiku. Viņš itin droši atbild: "Tie mani iecēla par ķēniņu; kā augsts valdinieks būdams, es viņiem piekodināju: "Pirmo reizu es piedošu, otru reizu sodīšu un trešo reizu pakāršu," viņš par savu zādzību tik ir dabūjis, ko pelnījis."

Ķēniņš brīnās par tādu drošu un skaidru atbildi, un tam labi ieskatījies acīs, sāk domāt: "Šis tiešām cits nav, kā mans dēls."

Viņš sauc bērnaukli un tai skarbi uziet virsū : "Kam tu to darīji?"

Šī, baiļu pārņemta, krīt pie zemes un izteic visu, ko padarījusi. Ķēniņš nospriež par abiem, par kalēju un bērnaukli, nāves sodu un liek tos saraustīt un saplosīt ar zirgiem. Tad atlaiž kalēja dēlu un pieņem savu īsto dēlu sev par mantinieku.