Reiz dzīvojis viens ķēniņš ar ķēniņieni. Uznākuši kaŗu laiki un ķēniņš aizgājis kaŗā. Pa to laiku ķēniņienei piedzimis dēls. Mazais princis bijis jau gadu vecs, kad ķēniņiene sākusi dzīvot ar ķēniņa dakteri, jo pats ķēniņš vēl nebijis no kara mājā. Reiz ķēniņiene teikusi uz dakteri: "Man tā vien bailes, ka puika nenoskatās, kā mēs dzīvojam, un neizstāsta ķēniņam."

Abi nu norunājuši princi atdot bendēm, lai tie to aiznes uz mežu un nogalina. Bet bendēm bijis žēl smukā prinča un tie to atdevuši ķēniņa kalējam, lai tas to audzina. Kalējs saņēmis ķēniņa dēlu un glabājis kā savu.

Atnācis ķēniņš no kaŗiem mājā. Ķēniņienei vairs nebijis neviena bērna. Bet vecam ķēniņam bērni ļoti patikuši un tas gājis uz kalēja smēdi un ņēmis kalēja dēlu līdz sev pastaigāties. Ķēniņš aizgājis uz mežu, rādījis to puikam un prasījis: "Kas tad iznāktu, ja to mežu nocirstu?"

"Vai, tur manam tēvam iznāktu veselam gadam ogles," atbildējis kalēja dēls.

"Hm!" . . . nodomājis ķēniņš, "puikam ir taisnība."

Otrreiz ķēniņš gājis atkal pastaigāties un paņēmis līdz otru kalēja dēlu, nemaz nezinādams, ka puika ir viņa paša dēls. Ķēniņš ar puiku piegājis pie meža un prasījis: "Kas tad iznāktu, ja to mežu nocirstu?"

"Tur iznāktu liels, tīrs laukums un kad ienaidnieki uzbruktu pilij, tad jau tos pa gabalu varētu redzēt un pilī varētu sataisīties "

"Hm!" nodomājis ķēniņš, "tam puikam ir daudz vairāk prāta, kā otram!"

Kad abi puikas paaugušies, tad kalējs sācis tos sūtīt skolā. Kalēja paša dēls bijis dumjš un neapķērīgs, bet ķēniņa dēls bijis gudrs un apķērīgs. Reiz skolnieki sākuši pagalmā pikāties un ievēlējuši ķēniņa dēlu par ķēniņu, kā jau nu bērni allaž mēdz darīt. Nu ķēniņa dēls bijis ķēniņš un visiem skolniekiem bijis viņš jāpaklausa. Otrā dienā bijis traki nejauks laiks. Ķēniņš pavēlēja, lai skolnieki iet visi pikāties. Visi skolnieki paklausījuši sava ķēniņa pavēlei, bet tik viens augstmaņa dēls neklausījis un negājis. Kēniņš licis augstmaņa dēlu saķert un to nopērt. Augstmaņa dēls stāstījis savam tēvam, ka to skolnieku ķēniņš licis nopērt, un augstmanis apsūdzējis skolnieku ķēniņu vecam ķēniņam. Vecais ķēniņš nu saucis skolnieku ķēniņu pie sevis un prasījis, kādēļ viņš licis nopērt augstmaņa dēlu.

"Mani skolnieki ievēlēja par savu ķēniņu," teicis ķēniņa dēls. "Viņiem bija jāpaklausa, ko es pavēlu. Visi gāja pikāties, bet augstmaņa dēls negāja un neklausīja manu pavēli. Slikta es nekā neesmu darījis. Es liku sodīt nepaklausīgo, jo tā visi ķēniņi dara."

Vecais ķēniņš atlaidis ķēniņa dēlu bez soda. Viņam tā paticies apķērīgais un gudrais puika, ka viņš nospriedis iet pie kalēja un prasīt, lai tas atdod viņam puiku. Kalējs bijis ar mieru puiku atdot, jo viņam pašam bijis bērnu diezgan. Tā nu ķēniņa dēls ticis pie sava īstā tēva. Ķēniņš iecēlis ķēniņa dēlu par savu padoma devēju un visas lietas viņi izšķīruši kopīgi.

Reiz ķēniņa pilī ienākušas divas sievietes. Paša vecā ķēniņa nebijis mājā un ķēniņiene iesaukusi abas sievietes pie sevis, jo viņa nevarējusi ķēniņa dēla ieredzēt. Abām sievietēm gadījies tā. Viņas braukušas uz tirgu, vienai bijusi ķēve un otrai vāģi. Ķēvei piedzimis kumeliņš un apgulies zem vāģiem. Nu tā sieviete, kuras vāģi bijuši, sacījuši: "Kumeļš pieder man!"

Otra atkal sacījusi: "Mana ķēve, mans kumeļš!"

Abas sievietes sanākušas naidā un gājušas pie ķēniņa, lai tas izšķiŗ, kuŗai pieder kumeļš. Bet ķēniņiene izspriedusi tā: "Kumeļš pieder tai sievietei, zem kuŗas vāģiem tas gulējis."

Ķēniņa dēls visu noklausījies, pavēris durvis un kliedzis: "Palaidne palaidnei taisnību spriež!"

Nu ķēniņiene traki noskaitusies un apsūdzējusi ķēniņa dēlu pašam ķēniņam. Bet ķēniņš nekā nesacījis un piedevis. Bet ķēniņienei tas vēl vairāk kodies un viņa nospriedusi ķēniņa dēlu nozāļot. Viņa piemaisījusi nāves zāles pie ķēniņa dēla ēdiena. Bet tas neēdis un sargājies uz katra soļa. Beidzot ķēniņa dēls manījis, ka viņam nekāda lāga dzīve vairs pilī nebūs, un viņš aizbēdzis.

Ķēniņa dēls nu klējojis apkārt un bijis pagalam nonīcis un pilns utu. Reiz viņš saticis veco ķēniņu, kad tas nācis no medībām un nesis nošautu zaķi.

"Vai nav smuks zaķis?" prasījis vecais ķēniņš.

"Kas tas nu par smuko!" atbildējis ķēniņa dēls un izvilcis no azotes uti. "Tāds pats vien ir kā tā."

Nu ķēniņa dēls nokavis uti, tad viņš grābis sev otrreiz padusē un izvilcis otru uti. "Redzi, tas tik ir smuks zaķis," un to teikdams ķēniņa dēls ielaidis uti atpakaļ azotē.

Nu arī vecais ķēniņš noskaities un pavēlējis visiem, kas ķēniņa dēlu satiek, ņemt to cieti un vest pie viņa.

Reiz ķēniņš sūtījis savu kučēru uz tirgu ar diviem veciem zirgiem, kas kučēram bijuši jāpārdod. Ķēniņa dēls pamanījis, ka kučērs grib pārdot vecos zirgus, viņš piegājis pie kučēra un sācis to izsmiet no panckām ārā. Sanākuši cilvēki klausīties, bet ķēniņa dēls tikai pēlis zirgus un neviens tos nepircis. Nu kučērs aizbraucis ar visiem zirgiem uz māju un stāstījis vecam ķēniņam, ka viens klaidonis to zākājis. Nu vecais ķēniņš noskaities un sacījis uz kučēra, kam šis neesot ņēmis klaidoņa cieti, jo tas jau būšot tas pats palaidnis, kas no viņa pils aizbēdzis.

Ķēniņa dēls klejojis apkārt. Viņš iegājis otra ķēniņa valstī. Reiz ķēniņa dēls gājis pa mežu un dzirdējis, ka viens raud. Viņš gājis skatīties. Uz celma sēdējusi tās valsts ķēniņa meita, jo viņa bijusi apmaldījusies un gauži raudājusi. Ķēniņa dēls aizvedis princesi uz viņas tēva pili. Tās zemes ķēniņš un ķēniņiene bijuši ļoti laimīgi, kad ieraudzījuši savu pazudušo meitu sveiku un veselu, Abi jaunieši viens otru iemīlējuši un ķēniņš atdevis princesi ķēniņa dēlam par sievu.

Nu ķēniņa dēls rīkojis lielu spēku un gājis uz sava tēva pili. Viņš uzbrucis pilij un to ieņēmis.

"Vaj es tev neteicu," teicis ķēniņa dēls uz veco ķēniņu, "liec nocirst mežu, lai varētu redzēt, kad ienaidnieki uzbrūk pilij? Bet tu mani toreiz neklausīji."

Tad ķēniņa dēls aizgājis pie vecā kalēja. Vecais kalējs bijis dikti laimīgs, kad ķēniņa dēlu ieraudzījis. Viņš nu ķēniņa dēlam visu izstāstījis, kā bijis, kā ķēniņiene to atdevusi bendēm, lai nomaitā, un kā viņa pati dzīvojusi ar ķēniņa dakteri.

Nu ķēniņa dēls gājis pie sava īstā tēva, vecā ķēniņa, un tam visu izstāstījis. Vecais ķēniņš bijis ļoti laimīgs, kad dabūjis zināt, ka ķēniņa dēls ir viņa īstais dēls.

Vecais ķēniņš licis dakteri pakārt, bet ķēniņienei viņš gaņ piedevis.