Tur tā reiz bīš vienam ķēnīnam. Uznācis lielc karš un ķēnīnam bīš jāaiziet karā uz desmit gadim. Ķēnīniene toreiz bīsi gaidībās un ķēnīc atstāš savā vietā dakteri. Bet tas dakteris sācis ar ķēnīnieni dzīvāt. Ka nu ķēnīnienei piedzimis puika un šis jau bīš gadi div vecs, ta dakteris sacīš uz ķēnīnienes, lei to puiku gādājot no mājas laukā, puika noskatīšoties, kā šie abi daroties, un izstāstīšot ķēnīnam. Nu abi, dakteris un ķēnīniene, sarunāši kopā un nosprieduši, ka ķēnīna dēls janomaitājot, un atdevuši puiku bendēm un likuši, lei šo nomaitājot.

Bendes nesuši ķēnīna dēlu uz mežu un pa ceļam šiem iekārējies apskatīt, kāds tas ķēnīna dēls izskatās. Nu šie atinuši tūli vaļā un ķēnīna dēls drusku pasmējies. Ķēnīna dēls bīš varēn smuks un bendēm šā palicis žēli un šie nu nosprieduši, ka žēli esot tik smuku puiku nomaitāt. Bet kur nu šo likšot? Pašreiz bendes gāši gar ķēnīna kalēja māju un nu dzirdēši, ka iekšā raud mazs bērnc. Nu bendes gāši iekšā un apprasīšies, kas tas tur raudot. Kalēš sacīš, ka tas esot šā dēlēnc, gadi div vecs. Nu bendes aprunāšies ar kalēju un pēdīgi atdevuši ķēnīna dēlu kalējam, lei šis glabājot par savu dēlu un lei nevienam nesakot ne vārdīna, ka tas esot paša ķēnīna dēls. Kalēš saņēmis ar ķēnīna dēlu par savu un nevienam nekā nesacīš, kam tas puika pieder, un tik glabāš kā savu dēlu.

Bet ķēnīniene un dakteris tūlī otrā dienā likuši uztaisīt kapu un visiem stāstīši, ka ķēnīna dēls esot nomiris un tādu pašu ziņu aizlaiduši ķēnīnam ar.

Pagāši desmit gadi un ķēnīc atnācis no kara mājā. Netālu no ķēnīna pils bīš smuks mežs, un uz to mežu ķēnīc katru rītu gāš pastaigāties. Pa to laiku pie kalēja ķēnīna dēls bīš jau labi paaudzies un šie abi ar kalēja dēlu gāši uz dienām ganos.

Vienu rītu ķēnīc gāš gar kalēja lopim un redzēš, ka ganc sēd uz grāvmalas un ēd brokastis. Tas bīš kalēja dēls. Otru rītu akal ķēnīc gāš gar kalēja lopim un redzēš, ka ganc sēd uz grāvmalas un ēd brokastis. Bet nu šis vis nav maizīti nolicis uz plikas zemes, bet paklāš lakatīnu apukšā, lei maizīte nesavārtās. Tas bīš ķēnīna dēls. Ķēnīc noskatījies un nodomāš: "Tas vis nav dumš!"

Trešo dienu akal kalēja dēls gāš ganos un ka ķēnīc šim gāš garēm, ta šim kas iešāvies prātā un viņč prasīš kalēja dēlam: "Nu, manc bērnc, pasaki, kas te no tā meža iznāk."

"Manam tēvam tur iznāk pulka oglu!" sacīš kalēja dēls.

Nu ķēnīc nodomāš pats pie sevis: "Nu, kas ta nu gan no kalēja dēla var iznākt, kā kalēš?" Un ķēnīc tūlī sacīš puikam pretī: "Jā, tas ir ritīgi, manc bērnc, tavam tēvam te iznāktu lērums ogļu!"

Ceturtā rītā gāš ķēnīna dēls ganos un ka ķēnīc šim gāš garēm, ta tūlī gāš klā un prasīš : "Nu, manc bērnc, pasaki, kas te ar to mežu darāms."

Ķēnīna dēls atbildēš: "Ka es būtu ķēnīc, ta es tā meža vis tā neturētu, bet liktu viņu tūlī nocirst un tai vietā ierīkotu vaļņus un lielgabalus, un ta es tūlī redzētu, ka nāk ienaidnieki un es varētu laikus sataisīties uz karu!"

Ķēnīc noklausījies un ta sacīš: "Tev taisnība. Bet kā dēls tu esi?"

"Es esmu kalēja dēls," sacīš ķēnīna dēls.

"Tas ir gudrenieks," nodomāja ķēnīc un gāš prom.

Nu, pagāš vē tāds laiks un kalēš sācis laist abus puikas skolā. Kalēja dēlam negāš lāgā ar mācībām, bet ķēnīna dēlam gāš labi un šis bīš gudrākais no visas skolas. Ziemā skolēni gāši uz sniega karu un nu paši norunāši tā. Izvēlēšot no sava vidus vienu par ķēnīnu, kas visus vadot karā, un kuram visim citim esot jāklausa. Nu skolēni izvēlēši ķēnīna dēlu sev par ķēnīnu un tūlī no papīra šim iztaisīši visas ķēnīna zīmes un piekāruši pie krūtim.

Reiz bīsi varēn nejauka diena, sniegs peķēš zemē un bīš auksts vējš. Ķēnīna dēls sasaucis visus skolniekus un licis, lei taisās uz karu. Visi sataisīšies, bet vienc ģenerāļa dēls negāš ārā. Nu ķēnīna dēls šim prasīš, kāpēc šis netaisoties ārā. Bet ģenerāļa dēls sacīš prētī, ka tik nejaukā laikā šis ārā neiešot. Nu ķēnīna dēls tūlī licis ģenerāļa dēlu nostiept gar zemi un nopērt.

Bet ģenerāla dēls stāstīš savam tēvam, ka šo ķēnīna dēls licis sadauzīt, un ģenerālis gāš pie ķēnīna un apsūdzēš ķēnīna dēlu. Nu ķēnīc laidis kalējam ziņu, lei šis ar savu dēlu nāk uz pili. Nu kalēš ņēmis ķēnīna dēlu un abi gāš pie ķēnīna. Ķēnīc tūlī prasīš, kāpē šis licis sadauzīt ģenerāla dēlu. Ķēnīna dēls nu stāstīš, kā viss bīš, ka šis esot tāds pats ķēnīc skolā, kā vecais ķēnīc pilī un valstībā, un ka šis varot sodīt tos, kas neklausot. Ķēnīna dēls nu sacīš vē, ka šis licis ģenerāļa dēlu tāpē nopērt, ka šis neklausīš, un tā jau visi ķēnīni darot. Nu ķēnīc noklausījies un sacīš: "Es otra ķēnīna nevaru strāpēt!"

Ķēnīnam jau paticies, ka ķēnīna dēls ir tik dūšīgs, tāpēc šis jau viņam spriedis taisnību. Nu ķēnīc prasīš kalējam, vai šis to puiku neatdošot šim, jo viņam jau esot div puikas un šim neesot neviena. Kalēš jau atdevis ar puiku ķēnīnam un ķēnīc šo vadīš skolā.

Ka ķēnīna dēls jau bīš labi paaudzies, ta ķēnīc šo iecēlis sev par palīgu, un ka vie kas tāds svarīgs bīš jādara, ta ķēnīc vienmē aprunājies ar dēlu.

Reiz ķēnīc nezi kur tur izbraucis un atstāš dēlu savā vietā. Bet nu gadīsies tāda lieta.

Div mātītes braukušas uz tirgu vienā zirgā. Vienai mātītei piederēši vāģi un otrai mātītei ķēve, kas bīsi grūta un kurai uz tirgus uznācis kumeļš. Kumeļš palīdis zem vāģim. Bet nu abas mātītes sākušās strīdēties, kam tas kumeļš piederot. Tā mātīte sacīsi, ka kumeļš esot šās, jo bīš zem šās vāģim un nu ne par ko ar neatlaidusies un tikmē, tikmē, kamē vais nekādā galā un abas pie ķēnīna prom, lei izšķirot, kam piederot kumeļš. Kā nu šās ienākušas ķēnīna pilī, tā ķēnīniene tūlī šām pretī un izspriedusi tai mātītei tiesu, kam tie vāģi piederēši. Bet ķēnīna dēls visu dzirdēš, pavēris duru šķirbu un kliedzis: "Palaidne palaidnei taisnību nes!"

Nu par to ķēnīniene neganti pārskaitusies un stāstīsi dakteram, kā ķēnīna dēls uz šās sacīš. Nu abi sarunāšies un nosprieduši, ka kēnīna dēls jānojiptējot un tūlī pie kapijas pielikuši jipti. Bet ķēnīna dēls manīš, kas par lietu, un nemaz negāš brokastīs un pasacīš, ka šim vais ēst negriboties, šis jau esat bīš pie sava tēva un paēdis. Bet pusdienā akal tas pats un nu bīsi sajiptēta zupa un ķēnīna dēls akal pamanīš un neēdis. Bet nu šis manīš, ka labi nebūs: ķēnīniene un dakteris tikmē neliksies mierā, kamē šo nojiptēs. Ķēnīna dēls ņēmis un vē to pašu dienu aizbēdzis no pils.

Kā nu nācis ķēnīc mājā, tā ķēnīniene šim sūdzēsi, kā ķēnīna dēls uz šās sacīš. Nu ķēnīc ar nesis ķēnīnienei taisnību un licis, lei meklējot ķēnīna dēlu rokā. Bet visi izmeklēšies un nevienc nevarēš dabūt šā rokā.

Ķēnīna dēls gāš, gāš un pēdīgi noplīsis vienās skrandās un izskatījies tīri pēc nabaga.

Reiz ķēnīc gāš uz jakti un nošāvis zaķi. Šis nu gāš uz māju un ceļmalā pamanīš nabagu. Ķēnīc rādīš nabagam zaķi un prasīš, cik zaķis esot vērts. Nabags izvilcis sev no azautes uti, nokāvis un nopūtis zemē. Ta viņš izvilcis vēl otru uti, apskatiš un atlaidis azautē apakaļ. Ta nu viņč sacīš uz ķēnīna: "'Tā ir vairāk vērts par zaķi, jo tā ir dzīva un zaķis beigts!"

Nu ķēnīc nospļāvies un tūlī aizgāš, bet nabags ar iebēdzis mežā, Kēnīc pagāš tādu gabalu un nu tik šim ienācis prātā: "Tas gan bī manc vietnieks!"

Nu bīš jau par vēlu, kā nu vais šo rokā dabūsi?

Bet nabags ar manīš, ka šim tā kā tā miera te neliks un lūkās šo dabūt cieti un nu šis tūlī laidies uz otra ķēnīna valstību. Nu ķēnīna dēls staigāš apkārt nabagodamies un reiz aizgāš uz paša ķēnīna pili. Tam ķēnīnam bīši vē mazi bērni un ka nabags lūdzies dāvanas, ta ķēnīna meitene šim iznesusi krūzi rūgtas kapijas un sakaltušas maizes garauzu. Nabags izdzēris kapiju, noēdis garauzu un nu sācis pateikties ķēnīna meitenei par labo kapiju un maizi un pēdīgi vais nezināš, kā vē pateikties. Ķēnīna meitenei tas varēn paticis, šī ieskrēsi iekšā un sacīsi nabagam, lei pagaidot. Nu ķēnīna meita atnesusi saldu kapiju un apsmērētu maizi un iedevusi nabagam un pati pie sevis nodomāsi: "Nezi, kā nu šis pateiksies par saldo kapiju, ka par rūgto jau tā pateicās!"

Nabags izdzēris kapiju, noēdis maizi un nesacīš ne vārdīna. Bet nu ķēnīna meitene prasīsi, kāpē šis nesakot tagad nekā, ka šī tik labu šim atnesusi, un pirmāk, ka bīsi rūgta kapija un sakaltusi garauza, ta nezināš vie, kā pateikties. Bet nabags atbildēš: "Labs nav jāliela, tik slikts!"

Nu garēm gāš ķēnīna dārznieks un šim vaidzēš cilvēka. Šis prasīš nabagam, vai negribot darbu. Jā, varot ar pastrādāt, un nabags salīcis par dārznieka palīgu, un šim gāš labi. Ķēnīnam bīš bērni un tiem bērnim bīš skolotāš. Tas nu mācīš ķēnīna bērnus visādīgās gudrībās. Pa pusdienas laiku ķēnīna bērni nākuši dārzā pie nabaga un ar šo runāšies, spēlēšies un visādīgi darīšies. Nu nabags sācis ķēnīna bērnus skolot un mācīt. Bet drīz vie pats ķēnīc dabūš zināt, ka nabags esot ļoti gudrs, un pieņēmis šo sev par palīgu. Nu ķēnīna dēlam gāš dikti labi.

Bet turpat, necik tālu bīš akal vienc ķēnīc un to ļaudis iesaukāši par Asiņcsuņi, jo šis uz vienim karim vie dzīvāš. Nu tas Asincsunc piesacīš karu un ķēnīc varēn pārbijies, ka nu šo izputināšot pie nabadzības. Šis nu prasīš ķēnīna dēlam padomu, ko lei nu mākot iesākt. Bet ķēnīna dēls sacīš ķēnīnam pretī, ka viss būšot labi, lei tik ķēnīc šim ļaunot vaļu rīkoties. Nu ķēnīc bīš priecīgs un ļāvis ar ķēnīna dēlam vaļu. Šis nu akal pārģērbies par nabagu un aizgāš uz Asiņcsuņa kara spēku, sakūdīš kara spēku, lei neietot kaŗā un ta pats ar sava ķēnīna zaldātim saņēmis Asincsuni cieti un uzvārēš viņa kara spēku. Nu ķēnīc bīš varēn priecīgs un atdevis ķēnīna dēlam savu vecāko meitu par sievu un vē pusi no savas valstības klā.

Šie nu abi nodzēruši kāzas un ka bīš tādu laicīnu padzīvāši, ta abi sarunāši un braukuši pie ķēnīna dēla tēva, kalēja, ciemoties. Ka nu šie abi piebraukuši pie kalēja smēdes, ta kalēš vais gandrīz nemaz nevarēš ķēnīna dēla pazīt. Nu ķēnīna dēls devies pazīstams un visi bīši varēn priecīgi.

Bet nu kalēš un kalējiete izstāstīši ķēnīna dēlam visu šā likteni no galu gala. Ķēnīna dēls nu noskaities uz savas mātes un daktera un tūlī aizbraucis apakaļ uz savu pili, sataisīš kara spēku un uzbrucis sava tēva pilij. Nu kāvušies ap pili tikmē, kamē ķēnīna dēls ticis pilī iekšā un saņēmis ķēnīnieni un dakteri vaņģos. Ta nu ķēnīna dēls gāš ķēnīnam klā un sacīš : "Nu, kam tu manis neklausīji un neliki toreiz nocirst mežu. Tagad nu tu būtu sen jau pamanīš, ka es ar savu kara spēku nāku, un tev nebūtu izgāš tik plāni."

Nu tik ķēnīc pazinis, kas šis tāds ir. Ta nu ķēnīna dēls tūlī izstāstīš ķēnīnam, kāda tā lieta esot ar ķēninieni un dakteri, un kā šo mazu gribēši nomaitāt. Nu ķēnīna dēls licis tūlī dakteri eļļas podā savārīt, bet savu māti gan nemaitāš no un šai piedevis.