Ķēniņa dēls un kalēja dēls.

4. A. 920. V. Zacharska no 75. g. vecā A. Gaiduļa Ozolmuižas pag.

Dzeivuoja vīnā kēnestī kēniņš ar sovu sīvu. Jī turēja daudz kolpu un dzeivuoja pi jūs arī vīns kaļvs ar sovu sīvu. Ķēniņa sīva bija gryuta, kaļva sīva arī beja gryuta. Dreiži vajadzēja juom radīt. Natuoļi nu ituos kēnests beja vīns cīms. Tur dzeivuoja vīns zemnīks ar buobu. Zemnīkam beja kēve ar mozu kumeliņu, bet buobai beja roti. Zemnīks, kad jam vajadzēja braukt, jēmja kotru reizi nu buobas rotus, bet buoba nu juo kēvi. Vīnu reizi zemnīks pajem nu buobas rotus, aizjyudzja kēvi un brauc, bet buoba veras, ka moziņš kumeliņš skrīn pec rotim. Buoba dūmoj paša sevī: "Itys kumeliņš dzyma nu munu rotu."

Tai buoba dūmuoja, koleidz zemnīks atbraucja uz sātu, izjyudzja kēvi un runoj buobai: "Vari pajemt sovus rotus,"

Buoba soka: "Itys kumeliņš muns, jis skrīn pec munu rotu."

"Kumeliņš na nu rotu, bet nu kēves."

Bet buoba ni par kū nagrib ticēt un klīdz: "Kumeliņš nu munu rotu, es jū pajemšu." Bet zemnīks nadūd.

Buoba soka zemnīkam: "Īsim pi ķēniņa un pavoicuosim, nu kuo dzyma itys kumeliņš : nu kēves, vai nu munu rotu?"

"Labi! īsim pavaicuosim."

Nūīt buoba ar zemnīku pi ķēniņa, bet ķēniņa naatroda sātā, beja juo sīva, kura staiguoja gryuta jau pādejuos dīnuos. Buoba suoka runuot ķēniņinai: "Man ir roti, bet zemnīkam ķēve ar mozu kumeliņu. Kad zemnīks pajem munus rotus, aizjyudz sovu kēvi un brauc, kumeliņš skrīn pec munu rotu. Es tai dūmuoju, ka kumeliņš ir munu rotu."

Kēniniņa izklausīja buobu un runoj: "Jā, kumeliņš nu rotu," un lyka zemnīkam atdūt kumeliņu buobai.

Tymā stracī, vādarā juos runuoja bārns : "Divi buobas un obadivejas lelas muļķas."

Kēniniņa dzierdēja, kai vādarā bārns runuoja. Izguoja buoba ar zemnīku. Kēniniņa dūmoj paša sevī : "Slykta līta, ka vādarā runuoja bārns. Varbyut byus kaids nabejs natiklis, vajadzēs jū nūgiftēt, lai nazynuotu veirs."

Puorīt treis dīnas, kēniniņa radīja dālu un tymā dīnā radīja dālu arī kaļva sīva. Kēniniņa pasaucja pi sevis kolpu un soka jam: "Tu pajem munu bārnu, nes nūnuovej, bet pajem nu kaļvines bārnu un atnez jū šur."

Kolps pajēmja bārnu un nas jū nūnuovēt. Kad iznesja kolps bārnu uorā, bārns suoka runuot un prasīt kolpa, lai jū nanuovētu, bet nūnastu uz kaļva klāva un nūliktu zam cysu. Tai kolps padarīja. Nūnesja jū kaļva klāvā un nūlyka zam cysu; bet pats pajēmja kaļva dālu un nūnesja kēneniņai. Reitā kaļvs, nikuo nazynuodams, nūīt uz klāvu. Bārns suoka runuot: "Nasameidi mani, es guļu zam cysu."

Kaļvs atjēmja cysas - verās: guļ bārns. Jis jū pajēmja un nūnesja uz sovu sātu. Tai dzeivoj jī. Jūs bārns pi kēneniņas, bet kēneniņas bārns pi jūs. Par itū kēniņš nikuo nazyna. Puorguoja treis godi. Kaļvs atdevja puiku tymā školā, kur muocījuos ķēniņa dāls. Vīnu reizi pats kēniņš īguoja školā un verās, ka kaļva puika vyss izlīts kai jis pats, bet juo dāls pasaverūt, vyss kaļvs.

Dūmoj kēniņš pats sevī : "Vajag kaļva dālu pajemt pi sevis par dālu "

Vīnu reizi kēniņš pasaucja kaļva dālu pi sevis un runoj jam: "Vai tu īsi pi manis par dālu?"

Bet puika nikuo uz ituo kēniņam napasacīja. Atīt kaļva dāls uz sātu un runoj tāvam: "Es īšu kur nabejs pi kaida zemnīka struoduotu, man nasagrib vairuok muocītīs."

Tai puika padarīja. Nūguoja uz vīnu cīmu un tur pi vīna zemnīka struodoj. Sadūmuoja ķēniņš pajemt nu kaļva puiku pi sevis un nūsyuta sovu kolpu pēc puikas. Nūīt kolps pi kaļva un runoj jam, ka ķēniņš jū atsyutīja pēc juo dāla. Kaļvs atbildēja kolpam, ka dāla juo nav sātā, nūguoja uz vīnu cīmu struoduot pi zemnīka.

Tai nūīt kolps atpakaļ pi ķēniņa un soka, ka kaļva dāla nav sātā jis nūguoja struoduot pi vīna zemnīka. Syuta kēniņš kolpu pi tuo zemnīka, ka pajemtu kalva dālu. Nūīt kolps meklēt tuo zemnīka, kur dzeivoj kaļva dāls. Puika itū jau labi zynuoja, ka pec juo atīs nu kēniņa, jis pajēmja, pīvuorēja pūdiņu zierņu un izguoja uz teiruma un suoka vuorētūs zierņus sēt. Īt kēniņa kolps un vaicoj:

" Kam tu vuorētūs zierņus sēj, itī niizaugs."

Puika jam atbildēja: "Itī zierņi tūlaik izaugs, kad vysi vērši atsavess."

Kolps vairuok nu puikas nikuo navaicuoja un nūguoja meklēt kaļva puiku. Tai kolps staiguoja, staiguoja-atīt pi ķēniņa un soka: "Es naatrodu kaļva dāla, bet redzēju vīnu puiku uz teiruma, jis sēja vuorētūs zierņus. Es pavaicuoju, kad juo sātī zierņi izaugs, bet jis man atbildēja: kad vysi vērši atsavess. "

Kēniņš runoj kolpam: "lte jis beja, vajadzēja jū pajemt. Sadūmuoja kēniņš : "Braukšu es pats juo meklētu." Sāduos kēniņš ar sovim kolpim zalta rotūs un nūbraucja meklēt kaļva dālu. Puika jau puorstuoja dzonuot pi zemnīka lūpus un īt pa ceļu un vysi kūki jam klonuos, vysi putniņi jam dzīd. Veras puika, ka brauc pats kēniņš zalta rotūs. Puika sāduos uz ceļa un suoka smiltis ar rūkom bērt vīnā gubiņā. Pībraucja kēniņš pi puikas un vaicoj, kū jis te dora ar itom smiltim. Puika jam atbildēja: "Es gribu sataisīt nu smiltim lelu kolnu un nu tuo kolna es redzēšu, cik tuoli man vajag īt."

Kēniņš, nikuo narunuodams, pajem puiku pi sevis zalta rotūs un runoj: "Brauksim pi manis, byusi man par dālu.

Puika jam atbildēja: "Es esmu tovs dāls, bet uz kēnesti, kur ir muna muote, es ni par kū nabraukšu, par tū, ka jei mani, kad es dzymu, gribēja nūnuovēt. Paldīs tam kolpam, ka jis mani pametja dzeivu un kaļvs mani izturēja."

Kēniņš izklausēja sovu dālu un atvedja uz sovu kēnesti, bet sovu sīvu pasadynuoja cītumā uz daudz godim. Suoka ķēniņš dzeivuot ar sovu dālu un ar vysim sovim kolpim lobi un mīrīgi.