Dzeivuoja kēneņš un kalējs, obi pracāti. Jīm beja vīnā dīnā dzymuši dāli, kuri navīnādi auga. Kalēja dāls auga cīši uotri. Kēneņš breinuojās, ka jis tai dreiži aug. Kēneņa dāls auga gausi un beja ļūti seiks. Kēneņš lika jūs kūpīgi baruot, dūmuoja ka juo dāls tai pat augs kai kalēja dāls. Kalēja dāls nasabeiduos nikuo; bet kēneņa dāls vysa beiduos. Par tū kēneņš sasanaiduoja uz kalēja dāla, gribēja jū izgubēt (nogalināt). Kēneņš pajēmja obus dālus un guoja pa mežu. Jis vaicuoja sovam dālam : "Kū myusim byus darīt ar šitū mežu?"

"Tēt, jo mes pajemtu šū mežu, sadadzynuotu, byutu daudzi ūgļu!"

Jis pavaicoj arī kalēja dālam, tys pasoka: "Jo mes šitū mežu izcierstu, byutu loba soldatu muocīšona!"

Kēneņš padūmoj : "Ka nu muna dāla nabyus nikuo, tad kotrā ziņā ir juogubej kalēja dāls."

Kalēja dāls tū beja zinuojis, ka jū tagad gubēs. Jis atguoja uz muojom, atsasveicynuojās ar tāvu un muoti, pajēmja maizes gorūziņi un aizguoja pa pasauli. Kēneņš atguojs reitā uz kalēja muoju un vaicoj: "Kur tovs dāls?"

Kalējs - šis nazyns. Pēc tuo kēneņš atguojis uz muojom, sacīja kalējam izkalt lelu zalta būdu. Kad būda beja gotova, tad sajyudz zyrgus un kēneņš, īdūd divi kučerus, palaiž pa pasauli braukt. Jīm īdūd vēl leidza gruomotu, lai saroksta, kas par šū zalta būdu dūs vairuok naudas. "Puorbraukuši varēsit man paruodīt."

Tai jī laižas ceļā, kurā sastūp daždažaidus piercējus, kuri sūlej daudz naudas. Jī braukdami brauc arī car vīnu bēdīgu ubadzaņu, kurs sēdēja ceļa molā un grauzja maizes garūziņu. Kučers pavaicoj arī tam: "Cik, puika, dūsi par šū būdu?"

Jis atbildēja: "Es nadūšu šuos maizes gorūziņas, tuodēļ ka man jei ir vajadzīga ēšonai."

Jī tū vysu saroksta tymā gruomotā. Tagad jī izbrauc uz muojom un nūdūd sarokstu kēneņam izlasīt. Kēneņš losūt atrūn, ka par juo zalta būdu kaids tur nagribējis dūt maizes gorūziņas: Kēneņš pie šuo apstuojuos un puordūmuoja, ka tys sacītuojs ir vysgudruokais. Suoc kēneņš vaicuot: "Kur tys puika atrūnas, kurs tai izsacēja?"

Ķēneņš izzynuojis, aizsyutīja sulaiņus uz tū vītu. Māklātuo jī atroduši aizvad uz kēneņa pili. Kēneņš nu izmeklej : "Kas tu esi par puiku?"

Puika pastuosta, ka šis asūt kalēja dāls, kuru gribēja izgubēt.

Kēneņš, radzādams, ka nu juo dāla naizīs nikuo, pajem nūgubej jū, bet kalēja dālu pajēmja par sovu dālu.