Vienā dienā piedzimuši kalēja dēls un ķēniņa dēls. Aiz kalēja dēla un ķēniņa dēla vecmātes neuzmanības, abi bērni tikuši samainīti. Audzis ķēniņa dēls, tas bijis dums, bet kalēja dēls turpretī gudrs un apķērīgs. Pats ķēniņš gājis pie viņa, ar to sarunājies, uzdevis tam dažādas mīklas un jautājumus, uz kuŗiem kalēja dēls arvien pareizi atbildējis. Ķēniņš brīnējies par viņa attapību.

Ķēniņš uzdevis kalēja dēlam, lai viņš ejot pa ceļu, bet ne pa ceļa vidu, ne pa ceļa malu. Kalēja dēls gājis par rata grambu. Ķēninš pavēlējis kalēja dēlam no rīta stāvēt pils priekšā, bet tā, ka tas nestāv uz viņa zemes un nekāpj kokos. Kalēja dēls piebēris groziņu ar zemēm no kalēja tīruma un rītā agri aizgājis pie pils un iekāpis groziņā ar zemēm.

Pēc kādas dzimuma zīmes, kuŗa bijusi ķēniņa dēlam; ķēniņš kalēja dēlu pazinis par savu un pieņēmis to par princi. Dumo kalēja dēlu ķēniņš atdevis viņa vecākiem.