Vienam ķēniņam bijis jāaiziet kaŗā. Mājā viņš pametis savu jauno ķēniņieni un teicis, lai tā nu zin viņa vietu izpildīt, jo ko lai dara, kad dēla vēl nav; dēls tikai bijis pašās cerībās.
Un drīzi pēc tam pie ķēniņienes atbrauc divi nabagi, lai izspriežot taisnību! Viņi abi braukājuši kopā, vienam piederēja ķēve, otram rati ; bet nu atradies ķēvei kumeļš. Kam tas kumeļš nu piederot: vai tam, kam tie rati piederējuši, jeb tam, kam tā ķēve piederējusi?
Ķēniņiene domā, domā - beidzot izspriež tā: "Kam kumeļš ies pakaļ, tam viņš pieder!
Neko darīt, nabagiem jāpaliek mierā. Bet jaunais ķēniņa dēls, kas vēl nemaz nebija dzimis, tādam spriedumam pretojas ; viņš saka:"Bābai bābas padoms, gaŗi mati - īss prāts! Ķēvei kumeļš pieder, ne ratiem!" (Kumeļš iejūgtai ķēvei nekad nevarēja pakaļ iet - rati starpā; tādēļ pēc ķēniņienes sprieduma kumeļš ratiem gāja pakaļ un ratiem piederēja.)
Ķēniņiene par tādu nejēgu briesmīgi sadusmojas: "Skat, skat, kad jau viņš tagad tā dara, ko tad vēl nedarīs. kad piedzims!" Un ko domat? Tiklīdz vēlāk jaunais ķēniņa dēls piedzima, ķēniņiene bez žēlastības atdod pavāram to nokaut un sirdi viņai pārnest. Bet pavārs bija cilvēks. Tas paslēpj puisēnu salmu kaudzē, izņem kucenam sirdi un piemāna kēniņieni. Ķēniņiene, kucena sirdi paodusi, vēl tā kā nolielās gudri darījusi, sacīdama:
"Re, re, vēl nomirušam skaidra suņu smaka. Kas tas nu vēl par suni būtu bijis dzīvodams?"
Bet tai pašā dienā pils kalējs brauc pie kaudzes salmiem pakaļ. Sāk kraut, vieņs salmos iesaucās: "Vīrs! vīram acis neizdur!"
Un kas ir? Atron puisēnu. Neko darīt - jāpieņem dēla vietā un jāaudzina. Labi.
Bet pēc vairāk gadiem ķēniņš pārnāk no kaŗa un pie smēdes lielā ozola redz divi puisēnus. Viņš vaicā vienam puisēnam: "Nu, puisīti, ko tu domā, kas te no tā lielā ozola varētu iznākt?"
"Ogļu, ogļu kalēja vajadzībām!" tas atteica. Šis bija kalēja dēls.
Nu vaicāja otram: "Nu, puisīti, ko tad tu domā, kas te varētu iznākt?"
"Daudz skaistu, dārgu lietu ķēniņa vajadzībām!" otrs atteica. Tas bijis ķēniņa paša dēls, kalēja audžu dēls.
Ķēniņš brīnās par tik gudru atbildi un saka tā: "Nu, ja tik gudrais esi, pasaki savam tēvam, lai atnāk pie manis ne pliks, ne apģērbies, ne ar ceļu, ne bez ceļa, ne jāšu, ne kājām, ne ar kukuli, ne bez kukuļa un, ar mani sarunājoties, lai viņš nestāv ne istabā, ne ārā, citādi, ja to neizdarīs, gals viņam gaidāms."
Labi, jaunais ķēniņa dēls to pasaka savam audžu tēvam un izmāca tā: "Apsedzies ar tīklu, ej pa ežu, aizjāj ar āzi tā, ka kājas gar zemi vazājas, nones irbi ķēniņam, bet irbi sniegdams palaidi gaisā ar ķēniņu runājot, noliec āzim priekškājas viņpus sliekšņa, pakaļkājas šīpus sliekšņa un pats stāvi uz sliekšņa!"
Kalējs aiziet tā pie ķēniņa, ķēniņš brīnās, kas viņam tādu gudrību mācījis.
"Tava paša dēls!" kalējs atsaka un izstāsta nu galu no gala, kā toreiz viss noticis. Ķēniņš prieka pilns tūliņ liek dēlu šurp saukt; bet kamēr saucējs aiziet, ķēniņa dēls aizbēdzis.
Nu, ko nu? Ķēniņš liek taisīt zelta ratus un vadāt apkārt, lai pasaka, cik tādi rati maksājuši; un kuŗš pasakot, to lai vedot pie viņa.
Gan izvadījās ratus šur, gan tur - visi tikai brīnās vien, atsacīdami: ko viņi jēdzot, cik tādi rati maksā!
Te vienu dienu ratu vadītāji atron puiku cūkas ganām, utis kaujam. Vaicājuši: ko viņš te darot?
"Ko daru? Valdu savus pavalstniekus, kauju savus ienaidniekus!"
Nu, vai viņš nezinot, cik tādi rati maksājuši?
"Kā tad es nezināšu? Tie jau ķēniņam nemaksā ne šī maizes gabaliņa!" Tāpēc, ka viņš nav maizi ēdis, viņus taisīdams, cits uztaisījis.
Par tādu atbildi šie tūliņ griežas atpakaļ pie ķēniņa; ķēniņš saka: "Atvediet man to gudro zēnu!"
Bet kamēr šie aiziet pakaļ, zēns atkal aizbēdzis pie viena saimnieka kazas ganīt.
Ganīja, ganīja pa vecu krāsnaitu un tikai stabulēja kārklu stabulīti; āži, kazas lēkāja pa krāsnaitu, bet velna māte, galvu pabāzusi no krāsnaitas, bārās stabulniekam, ka neļaujot gulēt.
Stabulnieks neklausās, ko velna māte baras, un stabulē atkal. Nu velna māte rauga ar godu pielabināt: iedeva jaunajam ķē niņa dēlam skaistas drēbes, labu zobinu un sacīja: "Tavam saimniekam ir tāds zirgs, kas pa gaisu skrien; kāpj tam mugurā un do dies projām! Saimnieks gan sūtīs tev āžus pakaļ, bet tad atsaki: "āzīti, āzīti, vai es tevi diezgan labi neesmu ganījis .
Labi, ķēniņa dēls apģērbjas skaistajās drēbēs, apjož zobinu, sēžas saimnieka gaisa zirgam mugurā un aizjāj. Jāj, jāj - nāk saimnieka āzis pakaļ. Bet šis apmierina: "Āzīti, āzīti, vai diezgan labi tevi neganīju?"
Āzis tūdaļ paliek mierā un griežas atpakaļ. Bet ķēniņa dēls aizjāja pa gaisu vien sava tēva pilsētā, apsedza zirgu ar vecu segu, pats apģērba vecas drēbes un pieņēma tēva pilī ķēķa puiša vietū.
Pils ļaudis reiz vaicā ķēķa puisim, kāpēc turot savu zirgu vienmēr apsegtu. "
"Zirgam nelāga slimība, ko citiem nevar rādīt.
Nu kāpēc viņš pats galvā valkājot vienmēr cepuri?
"Galva man vāšaina, citiem nevar rādīt.
Bet patiesībā viņam bija zelta mati, tādēļ galvu slēpa un zirgam bija zelta spalva, tādēļ viņu sedza.
Labi, tas nu tas.
Bet tas nu gadījās, ka ķēniņš, no kaŗa nākdams, bija dzēris pie ezera un velns viņu bija noķēris pie bārdas, sacīdams : "Apsoli man to, kas tev mājā pirmais pretim nāks,citādi vaļā nelaidīšu."
Ķēniņš apsolījies, jo domājis, ka laikam viņa trīs suņi pirmie izskries pretim; bet notikās citādi: paša trīs meitas iznāca pretim un tās nu bija jāatdod velnam ezerā.
Tai dienā, kad pirmo ķēniņa meitu veda uz ezeru, visi pilsētas ļaudis aizgāja skatīties un satika ķēniņa ķēķa puisi dīķmalā vardes bakstām,
Ko viņš ar zobinu tur darot, tie vaicāja.
"Jūs jau redzat, ko es daru. Kaujos ar saviem ienaidniekiem.
Šie pasmējās gardi un aizgāja. Bet ķēķa puisis - kad visi bija projām - ātri, ātri aprāva dārgās drēbes, piejoza zobinu, atsedza savu zelta zirgu un aizjāja pa gaisu vien uz ezeru, kur velns patlaban ar trim galvām jau sniedzās pēc ķēniņa meitas, bet nedabūja, jo zelta jātnieks zibina ātrumā nocirta velnam galvas un izglāba meitu. To padarījis, tikpat ātri, kā atjājis, atkal aizjāja. Vēlāk pilsētnieki gavilēdami nāk atpakaļ, šis - zirgu nolicis, drēbes novilcis - baksta atkal savas vardes.
Otrā dienā ved otru ķēniņa meitu uz ezeru. Visi pilsētas ļaudis aizgāja skatīties un satika ķēniņa ķēķa puisi dīķmalā vardes bakstām: ko viņš tur darot?
"Ko daru? Kaujos ar saviem ienaidniekiem."
Ļaudis pasmējās un aizgāja. Bet ķēķa puisis ātri, ātri aprāva dārgās drēbes, piejoza zobinu, atsedza zelta zirgu un aizjāja pa gaisu vien uz ezeru, kur velns patlaban ar sešām galvām jau sniedzās pēc otras ķēniņa meitas. Nu zelta jātnieks nocirta velnam visas sešas galvas un izglāba ir otru ķēniņa meitu. Vēlāk pilsētnieki, ar izglābto atpakaļ nākdami, redz: šis atkal baksta vardes, un nekā nenojēdz, ka tas pats ir tas glābējs.
Trešā dienā veda jaunāko un skaistāko ķēniņa meitu uz ezeru. Nu pilsētas ļaudis, pagalam nobēdājušies, gāja skatīties un satika ķēķa puisi dīķmalā vardes bakstām: ko viņš tur darot?
"Ko daru? Kaujos ar saviem ienaidniekiem!"
Ļaudis pasmējās un aizgāja. Bet ķēķa puisis ātri, ātri aprāva dārgas drēbes, piejoza zobinu, atsedza zelta zirgu un aizjāja pa gaisu vien uz ezeru, kur velns patlaban ar divpadsmit galvām jau sniedzās pēc jaunākās ķēniņa meitas. Bet zelta jātnieks, ātri, ātri nocirta velnam divpadsmit galvas un gribēja jau aizjāt atpakaļ; te jaunākā ķēniņa meita gribēja uzmaukt glābējam savu zelta gredzenu pirkstā; bet glābējs uzdūra gredzenu zobina galā un pazuda. Kad ļaudis gavilēdami atpakaļ nāca, šis jau dursta atkal vardes un neviens nedabū zināt, kas tas glābējs, kur tas glābējs.
Bet vislielākie prieki bija ķēniņam pašam: visas trīs meitas izglābtas! Un tādos priekos viņš saaicināja visus pavalstniekus pie sevis, ka var uzzīmēt glābēju, zelta jātnieku. Sanāca visi, tikai ķēķa puisis vien negāja ķēniņa priekšā, bet glābēja tomēr neatrada. Nu ķēniņš vaicāja: "Vai ir visi, itin visi pavalstnieki manā priekšā?"
Pavārs atteica: "Mans ķēķa puisis nava, bet tas tāds pelnrušķītis tikai ir. Tur nu viena alga, vai viņu aicina, vai neaicina." Bet ķēniņš tā ne: lai saucot ir ķēķa puisi šurp!
Atsauc, šis atnāk ar visu cepuri ķēniņa priekšā. Citi saka: "Kā tu nekaunies ķēniņa priekšā ar cepuri stāvēt?" un sišu nosita šim cepuri no galvas. Bet no cepures apakšas izripoja jaunākās ķēniņa meitas dotais gredzens un, kad visi vēl redzēja, kas šim par skaistiem zelta matiem turklāt, tad visi priecājās, ka nu ķēniņa meitu izglābēju atraduši. Bet ķēniņš vēl sacīja, ka viņam jāprecot jaunākā meita, kas ezera malā gredzenu devusi.
Labi, atnāca kāzu diena, ķēniņa znots apģērbās savās zelta drēbēs un nu salaulāja.
Labu laiku jaunais pāris dzīvoja ļoti mīļi; tikai guļot vīrs arvienu lika zobinu starpā, starp sevi un sievu.
Reiz ķēniņš vaicā savai meitai: nu, kā viņai patīkot jaunais vīrs? Šī atbild: "Man viņš ļoti mīļš; tikai man bail no viņa, tāpēc, ka viņš guļot starp mums abiem zobinu liek."
Ķēniņš atsauc znotu: kāpēc viņš tā darot? Znots atbild: Ko tad man bij darīt? Viņa nav mana sieva, viņa mana māsa."
Esmu tavs dēls. Kamēr tu kaŗā biji, māte lika mani nāvēt, bet paliku dzīvs un ilgi cietos, ilgi slēpos, neteikdams ne vārda, ko māte darījusi."