Kungs staigādams pieiet cūkganim klāt: "Puika, ko tavs tēvs dara?"

"Mans tēvs taisa divus ceļus par vienu."

"Divus ceļus? - kā tas izdarāms?

"Ta tad muļķa kungs! nezin ne to, kā divus ceļus par vienu taisa: viņš taču aŗ!"

"Ā! - aŗ. Bet ko tad tava māte dara?"

"Mana māte tagadiņ atdeva apēsto maizi!"

"Apēsto maizi! kā tas var notikt?"

"Ta tad muļķa kungs! ne to nezin: ko vakar aizņēmās, to šodien atdeva."

"Ā! - atdeva. Bet, ko tad tava precētā māsa dara?"

"Māsai pērn bija prieki, šogad bēdas!"

"Šogad bēdas? - kādēļ?"

"Ta tad muļķa kungs! ne to nezin: nu pērn viņai taču piedzima dvīņi - vai tie nebija prieki? Un re, šogad nav maizes ko ēst - vai tās nav bēdas?"

"Ā! tu esi gan mutīgs puika. Bet klausies, tādēļ ka mani par muļķi lamāji, tev jānāk līdz muižā - dabūsi pērienu!"

Labi, puika iet svilpodams. Aiziet muižā - kungs pavisam pārskaities : kā tikai varot tā svilpot viņam pie deguna? Lai sulainis aizrīdot bezkauņu ar suņiem. Sulainis palaiž gan suņus; bet puika arvienu nesāja mazu zaķīti padusē - īsa laika pēc - un kā nu suņi saklups virsū - puika palaiž zaķīti. Ak tu žēlīgais tētiņ! Aiziet suņi zaķim kā traki pakaļ; bet. puika nosvilpjas vien. Kungs vēl vairāk saskaišas : lai iemetot bezkauņu pagrabā, kamēr labas rīkstes saraudzīšot! Sulainis iegrūž nabadziņu pagrabā un aizskrien birzē rīkstēm pakaļ. Bet puika tamēr svilpodams atrauj lielai vīna mucai tapu: vīns šļākdams iztek pa zemi. Pārskrien sulainis, ierauga nelaimi: tūliņ uzspiež pirkstu tapas vietai un sauc: "Padod tapu! padod tapu!" Bet puika tamēr uzmet gaļas plecu mugurā, pārsviež svārķeļus, ka nevar pazīt, un prom. Kungs pa logu puikam tādu kupri redzēdams, nosmejas gardi: E! kā nu labu pērienu dabūji - visa mugura līka!"