Bija divi brāļi: viens ļoti bagāts, otrs gauži nabags. Nabagais aizgāja pie bagātā, lai jel ar kaut ko palīdzot! Šim atkal tai brīdī bija viena govs sprādzēja, atdeva mīļā prātā šo pusprāgušo govi un noteica: "Liec nu mani mierā! Tikai ādu vien nepaturi, to atdosi man!"

Nabadziņš domāja: "Še nu tev! Ādu atpakaļ, gaļa man, ja kritīs!" Bet viņš neko, patencināja par to pašu, uzvēla pusprāgušo uz ragutiņām, pārvilka savā būdiņā un tikai sāka zāļot un kopt, zāļot un kopt - atcēla sprāgstamo kaiti un kas nu par slaucamo govi izkūņājās! Prieks redzēt, tāda lāse piena. Bet bagātajam brālim nu iežēlojās briesmīgi, ka nejēdzībā tādu pasaules laimi aizgrūdis citam. Viņš ņaudēja katru dienu nabaga brālim virsū : "Atdod manu govs ādu, atdod govs ādu!"

Nabagais gan saka: "Viņas āda ir vi as dzīvība. Pa aidi kad nobeigsies dzīvība; atdošu ādu

Bet šis ne un ne. Nu, kad nu ne pagalam ne, jāiet pie tiesneša. Noiet - viens saka tā, otrs tā - nekā saprast.

Tad tiesnesis sacīja tā : "Es trīsreiz vaicāšu, un kas man pareizi atbildēs, tam spriedīšu taisnību."

Labi. Pirmo reizi vaicāja : "Kas ir vissaldākais?"

"Medus manos bišu stropos!" bagātais atbildēja.

"Nekā!" nabags sacīja: "Miegs!"

"Pareizi! Bet kas ir visčaklākais?"

"Tas, kas visātrāk naudu sakrājis!"

"Nekā!" nabags atteica, "skauģa prāts ir visčaklākais pasaulē. Tas neguļ nekad, ne pa nakti, ne pa dienu, arvien strādā nosvīdis."

"Pareizi! Bet kas ir visnelaimīgākais?"

"Tas, kas pārskatīdamies, kā es pats, atdod vislabāko slaucamo govi plukata brālim!" bagātais iesaucās.

"Nekā!" nabags pasmējās, "tas ir tas nelaimīgākais, kas negribēdams tiesneša priekšā atzīstas, ka viņš brālim nevis ādu atdevis, bet slaucamo govi."

Tiesnesis sacīja: "Tu, nabaga brāl, atbildēji pareizi, tev pieder slaucamā govs!"