Dzeivuoja vīns zemnīks, kam beja treis dāli, un vysi dāli beja precēti un dzeivuoja vīnu vīt. Dāli klausēja sovu tāvu un dzeivuoja mīreigi, vys namīrs beja nu dālu sīvu. Jī navarēja dzeivuot mīreigi, kotra nu jūs gribēja byut par leluoku saimineicu. Jī vysi struoduoja labi, bet jūs plēšona un lomuošona cīši napatyka vacam tāvam. Jis pasaucja pi sevis vysus treis dālus un runoj: "Pi jyusu sīvu kotru dīnu lomuošona un pleišona kai dyumi īt, vajag, dāli, sataiseit, kab ituo nabyutu. Es sadūmuoju vīnu meiklu, un kura nu jūs atgoduos, tei byus par leluoku saimineicu un jū vysi klauseis." Bruoļi pascēja uz tāvu: labi. Tūlaik vecs pasaucja vysas treis vadaklas un runoj jīm: "Es jums pasceišu vīnu meiklu un jyus par itū nakti atgoduojit. Kas nu jyusu atgoduuos, tys byus par leluoku saimineicu un vysi jū klauseis. Lobi! pascēja uz veču vadaklys. Vecs pascēja meiklu: "Kas tuoļuok skan? Kas atguoduos, tys byus man un vysim par leluokū šaimineicu."

Uz reita pazacēļa vecs, pasaucja dālus un jūs sīvas, vaicoj pyrmū vacuokū dālu.

"Nu, kas tuoļi skan?"

Jis atbilda: "Agri nu reita tuoļi skan gailis."

"Labi!" pascēja vecs un vaicoj vyduskai vadaklai: "Nu tu runoj, kas tuoļi skan."

Tei jam atbilda : "Suns tuoļuok skan."

"Labi!" pascēja vecs un vaicoj nu jaunuokys vadaklys: "Kas tuoļi skan?"

Tei jam atbilda: "Maizja un suols."

"Jā!" atbildēja vecs, "maizja ar suoli tuoli skan." Tai jaunuokuo vadakla palyka par saimneicu un vodoj vysu saimniceibu un vysi jū klausa un dzeivoj mīreigi.