Ķēnīc izgāš pastaigāties un saticis ganu puiku un tam ganu puikam bīš stops un bultas plecos un šis ganīš savas govis. Ķēnīc sācis ar ganu puiku runāties un prasīš, kurt šis tādus rīkus ņēmis. Puika sacīš pretī, ka pats esot taisīš. Ķēnīnam ganu puika paticis un viņč sacīš: "Tu esi jautrs puika, Ja tu man varēsi atbildēt uz trīs jautājumiem, ta es tevi ņemšu uz savu pili."

Nu kēnīc prasīš ganu puikam: "Kas ir vislielākais valdnieks pasaulē?"

Ganu puika sacīš pretī: "Dievs debesīs un ķēnīc virs zemes!"

"Tas ir pareizi," sacīš ķēnīc, "Bet atbildi man uz otru jautā jumu: Cik pilienu ūdens ir jūŗā?"

Ganu puika sacīš pretī: "Cik smilšu jūrmalā, tik pilienu ūdenc ir jūrā!"

"Tas ir pareizi," sacīš ķēnīc. "Bet atbildi man uz trešo jautājumu: Cik acumirkļu ir mūžībā?"

Ganu puika sacīš pretī: "Aizjūrā esot vienc dimanta kalnc, pa gadu reiz nākot vienc putns un noslaukot pie kalna savu knāpi. Ka kalnc būšot nodilis no knāpa slaucīšanas, ta vienc acu mirklis no mūžības esot pagalam."

"Tas ir pareizi," sacīš ķēnīc, "nāc man līdza uz pili."

Ķēnīc aizvedis ganu puiku uz savu pili. Viņč tūlī licis ganu puikam, lei velkot ganu drēbes no, un sadevis šim pils bērnu drēbes mugurā. Ta ķēnīc vēlēš, lei ganu puikas drēbes sadedzinot. Bet nu ganu puika sācis varēn lūgties, lei nesadedzinot šā ganu drēbes, bet lei atstājot šim pašam par piemiņu. Pēdīgi ķēnīc ar bīš ar mieru un atstāš ganu puikam visas panckas Ta viņč licis puikam ierādīt kamburi un puika aiznesis visas savas panckas uz kamburi un sakāris pie sienām.

Ganu puika nu dzīvāš ķēnīna pilī un šim gāš varēn labi. Ķēnīc šo izskološ un iecēlis par savas mantas pārzinātāju. Puika uzpasēš ķēnīna mantu tāpatās kā savu, un katru dienu viņč gāš savā kamburī, palicis tur kādu stundu un ilgi skatījies uz savām gana drēbēm un bultām un bīš varēn priecīgs, ka no gana ticis tik augstā vietā. Bet ķēnīna sulaiņi noskatīšies, ka puika nāk no mantas kamburim, ieiet savā kamburī un tur ilgi paliek. Ko nu šis gan tur savā kamburī varot tik ilgi vienc pats darīt, laikam zogot ķēnīna mantu un savā kamburī noslēpot. Tā nosprieduši savā starpā ķēnīna sulaiņi un gāši pie ķēnīna, apmeloši puiku un visu tāpatās izstāstīši pašam ķēnīnam. Bet ķēnīc neticēš sulaiņim un sacīš, ka tas nevarot būt taisnība. Nu, nekā šoreiz sulaiņim neiznācis. Bet šie vis nepalikušies mierā un vaktēši puiku vienā vaktēšanā un akal gāši pie ķēnīna un stāštīši šim, ka tā vie esot puika zogot ķēnīna mantu un slēpot savā istabā. Bet šoreiz akal ķēnīc neticēš sulaiņim. Nu ka tā, ta sulaiņi ar vis nepalikuši mierā un pēc kāda laika akal gāši pie ķēnīna un apmeloši puiku pa trešam lāgam. Nu ķēnīc ar noticēš sulaiņim un gāš tūlī uz puikas kamburi un izkratīš malu malīnas, bet nekā neatradis. Ta nu sulaiņi sacīši, ka manta varot būt zem grīdas paslēpta. Ķēnīc licis izlauzt grīdu un visu akal izmeklēt. Bet zem grīdas ar nekā nebīš. Nu visi sulaiņi palikuši mēmi no brīnumim un ķēnīc sacīš : "Tevi skauž un apmelo, bet tu esi kārtīgs cilvēks. Tev jāņem mana meita par sievu."

"Vai es varu tik augstu kārot?" prasīš ganu puika. Nu ķēnīc sacīš pretī: "Mana meita jau tevi sen gribēja, bet es vie viņai liku, lei vē pagaidās."

Nu ķēnīc atdevis puikam savu vienīgo meitu par sievu un pilī rīkoši varēnas kāzas. Puika dzīvāš ar ķēnīna meitu laimīgi un dzīvā varbūt vē šo baltu dienu, ja vie no liela vecuma jau nav nomiruši.

Es ar biju tais kāzās, ēdu, dzēru un līksmojos. Man bija glāžu tupeles kājā, gaļas svārki mugurā un sukura cepure galvā.

Pēdīgi pagalam piedzēros, kā gāju no pils laukā, tā paslīdēja kāja, tupeles saplīsa, pats paliku gar zemi guļam. Pa nakti suņi apēda gaļas svārkus, lietus izkausēja sukura cepuri.