Bīš vienc tāds ķēnīc un šim nebīš neviena bērna Ķēnīc reiz gāš uz jakti un redzēš meža malā varēn smuku ganu puiku. Ķēnīnam ganu puika varēn iepaticies un šis gāš puikam klā un sacīš tā: "Es tev uzdošu trīs jautāšanas, ja tu man riktīgi mācēsi atbildēt, ta es tevi ņemšu sev par dēlu!"

Labi, lei sakot vie, kādas tās jautāšanas esot! Nu ķēnīc prasīš ganu puikam: "Cik ūdenc pilienu ir jūrā?"

Ganu puika sacīš pretī : "Aizdambē visas upes cie, ta es izskaitīšu!"

Jā, tas esot labi atbildēts un ķēnīc otreiz prasīš tā : "Cik zvaigžņu ir pie debesim?"

Nu ganu puika paņēmis papīru un ar spalvu satupināš no vienas vietas sīkus punktīnus, tā kā šos nemaz nevar saskaitīt, un sacīš : "Tikpat dau ir zvaigžņu pie debesim, cik punktīnu uz papīra."

Jā, tas ar esot labi atbildēts, un ķēnīc prasīš atkal: "Cik mirkļu ir mūžībā?"

Nu ganu puika sacīš: "Aizjūrā ir vienc dimanta kalnc, uz to kalnu ik pa simtu gadu skrien vienc putns un berzē knāpi pie kalna. Ka tas kalnc būs nodilis no knāpa berzēšanas, ta vienc mirklis no mūžības būs pagalam!"

Jā, tas ar esot labi atbildēts! Nu ķēnīc ņēmis ganu puiku līdz uz savu pili un paņēmis šo sev par dēlu. Nu ganu puikam gāš labi. Ka ķēnīc nomiris, ta ganu puika palicis šā vietā par ķēnīnu un dzīvāš laimīgi.